16. A. 403 A. R. Tabine no skolnieces Z. Selickas, Naaizmierstule "Tautas posokas", 1.

Sen-senejūs laikūs, kad vē pa pasauli staiguoja lobuo Laimes muote un Dīva dāli, dzeivuoja divi buorinīši: bruolītis un muosiņa. Muote mierdama, atstuoja jūs moziņus un tāvs, navarādams vysu pastruoduot un bārnus apkūpt, spīsts beja precētīs. Jis pajēmja sev gan daiļu, struodigu sīvu, bet sīvas daiļums un struodība te pastuovēja tik mozu laiciņu. Jei, tykuse par saimnīcu, paruodīja, kas patīsībā ir.

Jei nabeja vīnkārša sīvīte, bet rogona. Roganai pašai beja sova meita un tei auga kūpā ar buorinīšim. Buorinīši visod beja lobi, mīlīgi un paklausīgi bārni, bet rogonas meita beja nykna, nagleita. Tūmār rogona nažāluoja buorinīšu. Jei spīdja nabogus pi vysgruyutuokuo dorba, leita dīnuos dzyna gonūs un nadevja jīm sylta apģērba. Bet sovu meitu tyna zeidūs un syltūs kažūciņūs.

Buorinīte jūti mīļuoja pukes un ikreita, cikon pamuote guļ, jei skrēja puku duorziņā, laistīja sovas mīļules un teirēja nu tuorpim.

Kaidā reitā, kad buorinīte īguoja puķu duorzā, pi juos pīguoja sierms vecītis ar trejim jaunekļim. Vysi beja ģērbušīs boltuos drēbēs. Vecītis lyudzja duovonas, bet meitiņa nikuo naturēja un ari nikuo jemt nadreikstēja. Jai kuļdiņā beja naudas gobols, vīna kapeika, kuŗu vēj muote beja duovynuojuse. Un šitū kapeiku, pādēju sovu montu, meitiņa snēdzja vecīšam. Nyu vecītis teicja jaunekļim: "Šei meitiņa ir struodīga un lobsirdīga, jei mīļoj vysus. Vajag jū boguoti apvēļtēt. Kū jyus jai veļtēsit?"

Un pyrmais jauneklis teicja: "Kad jei rauduos, lai nu juos acim osoru vītā bierst pērles!"

Ūtrs teicja: ,.Kad jei prīcuosīs un smīsīs, lai nu juos 1yupom vysskaistuokuos rūzes bierst!"

Trešais teicja: "Kad jei sovu mozu rūciņu ībuozs yudinī, lai tur zalta zivtiņas skraida!"

Un siermais vecītis teicja: "Lai nūteik vyss, kai jyus sacījāt." Tūs vuordus runuojūt, vecītis un jaunekļi pazuda, kai caur zemi izkrita. Meitiņa vēj nabeja labi puorjāmuse breinīgu vīsu runas kai umai [piepēži] padzierda pamuotes k1īdzīni: "Ak tu slinka, tu palaidne, tai tu struodoj! Es tev paruodīšu!"

Un rogona, pagivuse vāzu, suoka sist buorinīti. Nabadzīte nu suopes suoka rauduot. Bet tovu breinumu! Rogona veras un naprūt: juos pameitai bierst na osoras, bet teiruos, skaistuos pērles. Jei tyulin krita lasīt pērles. Buorinītei tys pasaruodīja jūcīgi, jei suoka smītis. Nyu nu meitiņas lyupom pabyra visdaļuokuos rūzes. Rogona nūsabreinuoj vīn navarēja un suoka vaicuot, kas ar jū nūticis. Meitiņa ari pastuostīja vysu.

Ūtrā reitā rogona syutīja sovu meitu puku duorziņā, bet tei nastraoduoja, tikai salykuse rūkas sēdēja un gaidīja, kad atīs breinīgi vīsi. Saulītei lācūt, atguoja vecīts ar trejim, bolti gērbtim jaunekļim. Vecīts lyudzja duovonas un rogonas meita pasnēdzja jam zalta gobolu.

Nyu vecīts teicja jaunekļim: "Šei meitiņa ir lela slinka, ļaunas, skaudīgas sirds. Kū jyus jai veļtēsit?"

Pyrmais jauneklis teicja: "Kad jei rauduos, lai nu juos acim vardes lāc!"

Ūtrs sacēja: "Kad jei smīsīs, lai nu juos mutes vysaidas mušas un mosolas skrīn!"

Un trešais teicja: "Kad jei buozs rūku yudinī, lai tur škierzluoti un čyuskas tynās."

Un vecīts pībiļdējaz: "Lai nūteik, kai jyus sacījāt!"

Breinīgi vīsi pazuda, duorziņā palyka rogonas meita. Jū sagruobja dusmas. "Kai tai?" dūmuoja rogonas meita, "es im īdevu zalta gobolu, bet jī tai mani apduovynoj?"

Nu lelas dusmes jei suoka rauduot un rauduodama īguoja ustobā. Muote nūsabeida: nu juos meitas acim lēcja brīsmīgas vardes un rupuči.

Bet nu šuos dīnas buorinīšu dzeive palyka symtkuort gryutuoka. Rogona nu dusmem un skaudības palyka vē nyknuoka. Buorinīti vinumār syta un ryudynuoja, un kad bruolītis suoka aizstuovēt muosiņu, rogona padzyna jū prūjom.. Atsasveicynuojūt ar bruolīti meitiņa par pīmiņu īdevja jam sovu biļdi. Bruolītis ībuo;.ja muosas biļdi ozūtē un laidjās pasaulē, laimes maklādams. Cik ilgi jis guoja, kū ceļā cītja, tuo puosoka nastuosta. Golā jis īguoja kēniņa pilī, kur jam lyka zyrgus kūpt.

Reizi, kad puika, beidzis sovu dorbu, atsasāda atsapyust un pajēmja muosas biļdi, atguoja uz jū pats kēniņa dāls. Princis pamanīja meitiņas biļdi un suoka vaicuot, kas tai taida, vai naasūt juo bryute? Puika pastuostīja vysu, kas nūtika, un princis tyuliņ, salasīja savus sulaiņus, pajēmja lepnas drēbes, lyka sajyugt karēti un braucja pēc buorinītes. Rogona, pamanījuse princi braucūt, buorinīti nūslēpja un sovu meitu paruodīja juos vītā. Princis dūmuoja, ka tei ir buorinīte. Rogona, redz, ar sovim būrim devja meitai buorinītes izskotu. Apmuonītais princis aizbraucja uz sovu pili, sataisīja boguotas kuozas, pīlyudzja daudz vīsu. Kuozu laikā pilī beja ļūti skaisti : muzyka spēlēja., vysi prīcuojuos, smējuos, vīnīgi rogonas meita beja nūpītna. Muote aizlīdzja jai smītīs un rauduot, lai princis nazyna, ka ir pīvylts.

Pēc kuozu primcis ar sovu sīvu guoja apsavērt pili. Tai staiguojūt, jī guoja caur stalli. Tur rogonas meita pamanīja buorini. Jei nūsorka un teicja princim: "Šis cylvāks maņ napateik, vajag jū padzeit prūjom."

Princis nūsabreinuoja, ka juo sīva līk bruoli dzeit prūjom. Jis navarēja saprast, ka tei, par kuru zyrgu kūpējs stuostīja, kai par mīlīgu, lobu, vysus mīļuojūšu, umai palyktu tik jauna, ka pat eistu bruoli prūjom dzeitu. Un, dūmuodams, ka sīviņai kauns bruoļa zyrgu kūpēja, īcēļa jū par kara prīkšnīku un aizsyutīja karā pret ienaidnīkim. Rogonas meitai tys beja pa pruotam. Nyu, jei, palykuse sovā kambarī, suoka prīcuotīs, smītīs un runuot.

"'Tys labi, ļūti labi! Nyu nikas maņ namaisēs, es byušu kēn enīte."

Bet vīna gon jei nabeja. Princis, radzādams juos cītsirdību pret bruoli, suoka vairuok jū uzmanīt. Nyu ari, kad jei tai prīcuojuos un smējuos, princis stuovēja aiz durovom un skatijuos. Pamanījis, ka juo sīvai, rūžu vītā nu mutes skrīn mosolas un mušas, nūprota, ka ir pīkruopts.

Tyuliņ lyka rogonas meitu saslēgt dzeļžūs un pats laidjās uz rogonas muoju pēc buorinītes. Un tai najauši ībraucja, ka rogona naspēja buorinītes nūslēpt. Tikai pamanījuse, ka princis jau kluot un meitiņa stuov jam acīs, tik stypri gryudja tai suonūs, ka buorinīte izbuolēja un nu juos acim iztecēja div skaistas speidūšas asariņas. Princis pamanīja, ka tuos ir eistuos pērles, tyuliņ pajēmja buorinīti, īcēļa karētē, bet rogonu lyka sulainim saslēgt dzelžūs un pīsīt zyrgim pi astes. Iztronkuoti zyrgi kai skrēja pa teirumu, tai rogonu puorplēsja pušu. Taids pat gols satyka ari rogonas meitu. Buorinīti princis pajēmja sev par sīvu, pataisēja vē boguotuokas, skaistuokas kuozas, pīlyudzja daudz vīsu, ataicynuoja ari sovu kara prīkšnīku, buorinītes bruoli. Jei, pamanījuse sovu bruoli dzeivu, vasalu, nu prīcas rauduoja un smējuos. Un kad rauduoia, nu acim byra duorguos pērles, kad smējuos, nu lyupom skrēja daiļas, smordīgas rūzes. Tuos pērles, nikod nagaist un rūzes nikod naveist. Nu buorinītes, ķēniņa dāla sīvas šei paruodība puorguoja uz cytim un palyka par lobu, gūdīgu un 1absirdīgu bārnu īpašumu.