17. A. 403 A. A. Gari-Juone no 42 g. vecas P. Purmalietes, Dricēnos. Kultūras balss kr.

Vīnu reizi dzeivuoja tāvs un muote, jīm beja dēliņš un meitene. Dreiži vacuoki nūmyra un bārni palyka vīni. Mierdami vacuoki pīsacīja, lai jī vīns ūtru naatstoj un lai dzeivoj saderīgi. Bārni sova tāva un muotes pīsacīšonu jēmja pi sirds.

Pyrmajā godā bruolīts aizguoja peļņā, a muosiņa ar boltū sunīti palyka sātā; nūpelnējis treis rubļus, jis tūs atsyutēja muosiņai. Utrā godā jis nūpēlnēja sešus rubļus un taipat atdevja vysus sovai muosiņai. Tod jis sarunuoja pi kēneņa par zyrgu kūpēju, tys kēneņš dzeivuoja aiz malnom jyurom. Kēneņa sulaiņi īsādynuoj puiku kuģī un aizvedja par malnom jyurom uz kēneņa pili. Kēneņa pilī dzeivuadams, jis bīži vīn īguoduoja par sovu muosiņu un stypri nūžāluoja, ka navar juos satikt, a ni nūsyutīt naudu. Reiz jis atsasēdis uz staļļa durovu slīkšņa, gauži rauduoja. Tū pamanīja kēneņš, un daguojis pi puikas, prosa: "Kuo tu, puisīt, raudi?"

"Es raužu, ka navaru paleidzāt sovai muosiņai, kura ar sunīti dzeivoj sātā aiz malnom jyurom. Muna muosiņa ir cīši loba ura skaista," pasacīja puika.

"Pajem kuģi un brauc, atved sovu muosiņu uz pili," soka kēneņš.

Bruolīts stypri nūsaprīcuoja, sādās kugī un par malnom jyurom aizbraucja pi sovas muosigas, pajēmja muosiņu un boltū sunīti, īsādynuoja laivā un laidjās ceļā. Pa jyurom braucūt, viļņi leiguoja kugi un muosiņai suoka grīztīs golva un jei saka: "Bruolīt, man grīžas golva."

"Nu kreiti jyurā īškā!" atsoka rogona, kura beja apsamatuse par bruolīti.

Pēc kaida laiciņa otkon jei soka: "Bruolīt, man jau pavysam apsagrīzja golva."

"Kreiti jyurā ar vysu sunīti. Kuo tu vēļ vaicoj? Es jau ūtru reizi tev saku," atsoka taipat rogona.

Muosiņai palīk nalabi pi pruota, ka juos bruolīts jai soka krist jyurā, jei dūmaj: "Leidz šam man beja taids labs bruolīts, vysod paleidzēja, un nyu grib, lai es nūsleikstu. Nu, pag," dūmoj jei, "paprasišu vēj trešū reizi, kū jis pasacīs."

Jei šoka: "Bruolīt, man jau pavysam nalabi palīk, es vairuok navaru dzeivuot, kū man darīt?"

"Kū tur vēļ prosīt? Es jau tev div reizes sacīju: kreiti jyurā ar vysu boltū sunīti!"

Tūreiz jei tyulin īkrita jyurā ar sovu boltū sunīti. Pēc breiža bruolīts atīt muosiņas apsavārtu un muosiņas vītā īrauga vacu rogonu ar leiku dagunu, grumbuoju pīri un ar ratim garim zūbim. Suokumā jis taišņi puorsabeida, bet pēčuok padūmuoja: "Varbyut uz jyurās i puorsameja juo muosiņa."

Atbrauc uz kēniņa pili, kēneņš īt apsavārtu skaistū muosiņu un īrauga taidu najēdzīgu rogonu. Jis sazadusmuoja uz puikas; kam tys maloj, un īlyka jū cītumā. Bruolīts gauži rauduoja, bet nazynuoja, kū darīt. Par tū laiku muosiņa beja izpeldējuse nu jyuras un syutīja ar boltu sunīti kēneņam zalta cymdus, lai tikai izlaiž juos bruolīti nu cītuma. Rogana īraudzējuse, ka sunīts nas zalta cymdus, tūs atjēmja nu sunīša un vēļ sunīšam atlauzja vīnu kuojiņu; nabadziņš aizlēcja uz jyuru kaukdams vīn nu suopem.

Ūtrā dīnā muosiņa ar osorom prosa sunīša, lai tys nūnas ķēneņam kraklu un lai paprosa, ka kēneņš izlaistu juos bruolīti nu oītuma. Sunīts nas kraklu, īkūdis zūbūs, rogana aizīt prīškā, atjem kraklu nu sunīša, atgrīž sunīšam obejas austiņas un palaiž vaļā. Sunīts otkon aizskrīn uz muosiņu kaukdams vīn.

Kēneņa struodnīki beja redzējuši, ka Iru jyuras izīt skaista meita un nazkū ar boltū sunīti syuta uz piļs pusi, un par tū pastuostīja kēneņam.

Trešā dīnā kēneņš aizguoja uz jyuras molu, pazaslēpja vīnā mozā ustobiņā un gaida, kas nūtiks. Nu jyuras izguoja skaista meita, jei īdevja sunīšam duorgu capuri un prasīja, lai tū capuri jis atdūd kēneņam, un lai paprosa, lca juos bruolīti kēneņš izlaistu nu cītuma. Sunīts aiznas capuri uz pili, te rogona tyuļin prīškā, atjem nu sunīša capuri, izdur tam obējas actiņas un palaiž vaļā. Sunīts otkon skrīn uz jyuru kaukdams vīn. Muosiņa palyka brīsmīgi nūskumīga, juo tei beja pādējuo dīna, kod jis varēja izīt nu jyuras un jai tyuliņ vajadzēja uz vysim laikim aizīt jyurā. Te uz reizes nūskanēja zūbyna ciertīns un kēneņa dāls puorcierta kēdi, ar kuru muosiņa beja pīkēdēta pi jyuras. Skaistū muosiņu kēneņš atvedja uz pili. Pilī jei pastuostīja, ka braucja par molnom jyurom un īkrita īškā, un ka syutīja kēneņam zalta cymdus, kraklu un capuri, lai tikai izlaiž bruolīti nu cītuma, ar vuordu sokūt, pastuostīja vysu, kai beja nu dzeives suokuma leidz šam laikam.

Tūreiz kēneņš izsludynuoj pa vysu valsti, ka jis pajems sev par sīvu tū, kura atness taidus cymdus, krakla un capuri, kurus bolts sunīts ir nu jyuras iznesis. Rogona nūsaprīcuoja un ar vysam lītom, kai lykta pi kēneņa. Jei nyu prīcuojās, ka tiks kēneņam par sīvu. Kēneņš pīsēja rogonu pi sveču zyrga un sadadzynuoja; bruolīti izlaidja nu cītuma, muosiņu pajēmja sev par sīvu, sataisīja brangas kuozas un dzeivoj laimīgi!