Baltā un melnā līgava. A.

 

18 A. 403 A. Teicēja 35 g, veca J. Strode Višķos, Kultūras halss kr.

Kaida buorinīte izguoja pi veira, bet pamuotes meitas veirs najēmja. Na pēc ilga laika buorinītes veira tāvs nūmyra un tryuka struodnīka. Pamuote īsaprasīja pi buorinītes dzeivuot un paleidzēt dorbus darīt. Buorinītei beja mozs bārns un pamuote vys gudruoja, kai buorinīti nūnuovēt, lai tad varātu atdūt pi veira sovu meitu. Kaidā reitā pamuote vuorēja brūkastes un buorinīte pīguoja pi plītas pasavērt. Pamuote pagyva puornīcu, īsyta buorinītei un saka: "Ka tu par vilcīni uz mežu aizskrītu, bet na te vārtūs!"

Buorinīte aizskrēja uz mežu par vilcīni. Buorinītes bārns kaidu laiku beja mīrīgs, bet vāluak suoka cīši rauduot. Ni pamuote, ni tāvs navar bārna nūmīrinuot. Pamuote beja prīcīga un jau suoka svuotuot buarinītes veiram sovu meitu.

Te - kur bejis, nabejis - atskrēja raibs kačīts, īlyka bārnu ragaviņuos, valk uz pierti un soka: "Vilciņ, mamiņ, še tovs bārns!"

Vilcīne atskrēja, pabaruoja bārm un otkon aizskrēja prūjom uz mežu. Kačīts atvylka bārnu uz ustobu un bārns beja mīrīgs. Ūtrā dīnā otkon atskrēja raibs kačīts, īlyka bārnu ragaviņuos valk uz pierti un soka: "Vilciņ, mamiņ, še tovs bārns!"

Vilcīne atskrēja, pabaruoja bārnu un soka kačīšam: "Īdūd man šūdiņ bērniņu pavyzynuot! Es vēļ reizīti atskrīšu, pabaruošu jū un manis vairs nalaiss!"

Kačīts īdevja vilcīnai bārnu pavyzvnuot ttn vilcīne otkon aizskrēja uz mežu, bet kačīts atvylka bārnu uz ustabu. Bārns beja mīrīgs.

Trešā reitā kačīts pīskrēja pi buorinītes veira un soka: "Tu šūdīn aizej uz pierti nūsagloboj un sēdi! Kad atskrīs vilcīne un nūmess sovu kažūku, tu jū izsvīd uz kruosnes. Kažūks suoks švierkstēt un jei prasīs nūjemt kažūku nu kruosņes, bet tu najem. Kad jei paša skrīs nūraut kažūku, tad tu jū saker stypri ar obējom rūkom un turi nu vysa spāka un nasabeist, lai por kaidu jei ni paliks. Kod jei paliks par vuorpsti, tad tu tū vuorpsti tyuleņ puorlauz!"

Veirs izguoja uz pierti, nusaglobuoja un sēd, bet kačīts īlyka bārnu ragaviņuos, valk uz pierti un soka: "Vilciņ, mamiņ, še tovs bārns!"

Vilcīne atskrēja, nūsvīdja tyvu pi luovas kažūku, palyka par meitu un baruoja bārnu. Veirs pajēmja kažūku uri izsvīdja uz luovas. Kažūks suoka švierkstēt. Meita izdzierduse, ka kažūks švierkst, soka: "Kačīt, nūraun munu uodiņu zemē."

Kačīts naraun. Tad meita paša skrēja pi kruosnes, 1ai nūrautu kažūku, bet tymā laikā sagyva jū veirs un tur Meita palyka par bailīgim zvērim, cyuškom, naškeistim gorim, bet veirs vys tur, cikom jei napalyka par vuorpsti. Kad meita palyka par vuorpsti, veirs vuorpsti puorlauzja un meita palyka par taidu pašu buorinīti, kai beja.

Sīva izstuostīja veiram, ka tam vysam, ka jei palyka par vilcīni, beja vainīga juos pamuote. Veirs pīsēja pamuoti pi zyrga un palaidja pa pasauli, bet pats ar sovu sīvu nūdzeivuoja myužu laimīgi.