19. A. 403 A. A. Smagars Līksnas pag.

Vīnreiz dzeivuoja vīna vacmuote, pī ruos dzeivuoja mozs puika. Puikai nabeja ni tāva ni muotes, tai jis izauga lels un struoduoja. Vacmuote gribēja, lai puika aprēcējas, bet puiss nagribēja. Uzreiz vacmuote nūmyra. Puiss guoja uz teiruma struoduot, bet muojuos nabeja kam palikt, gribūt, vai nagribūt vajadzēja apprecētīs. Puiss apprecējuos, bet ilguoku laiku jam nabija bārnu.

Vīnreiz puiss izskurinuoja pierti. Paprīšku nūmozguojuos veirs, tad syutīja sīvu, un jei aizguoja. Nu Pierts ejūt, viņai aizguoja prīškā rogona ar sovu meitu. Rogona pajēmja un īmetja sīvu okā, bet sovu meitu viņa apģērba sīvas drēbēs un aizvedja uz ustubu. Veirs napazyna rogonas meitas un turēja jū par eistu sīvu. Rogonas meita palyka ustubā, bet pats guoja pi dorba.

Vīnu reiz veirs, īdams pa pļovu, redzēja sovas sīvas ar vacmuoti losam. Veirs gribēja-pīīt kluot, bet navarēja, jo sīva tyulen pazuda. Veirs aizguoja uz muojom. Atguojis uz muojom, nastuostēja nikuo sīvai par šū nūtykumu.

Utru dīnu veirs aizguoja uz pļovu un redzēja sovu sīvu uz krosta sēžam un gruomotu losam. Veirs gribēja piīt pi sīvas, bet navarēja, jo sīva pazuda.

Trešā dīnā veirs otkon guoja uz pļovu un redzēja uz upes krosta sovu sīvu. Veirs pīguoja pavysom kluot pi sīvas un sakēŗa sīvu aiz placa. Sīva postuostēja. kos ar jū nūtyka. Tagad veirs ar sīvu guoja uz muojom. Jī nūdūmuoja rogonas meitu nūgalynuot. Veirs sīvu paslēpa zam greidas. Rogonas meita atguoja nu dorba. Veirs izstuostēja viņas nadorbus. Rogonas meita radz : tagad nabyus labi, un viņa nūbāga uz mežu. Veirs ar sovu sīvu suoka laimīgi dzeivuot.