21. A. 403 A. Teicēja 55 g. veca A. .Malnace, Līksnas pag. Kultūras balss kr.

Kaidu reizi zam tylta treis meitas velēja drēbes. Par tyltu braucja kēniņš un dzierdēja, kū meitas runuoja. Pyrmuo sacīja : "Jo es byutu par kēniņa sīvu, es ar vīnu škīdri aptārptu vysu kēnesti!"

Ūtra sacīja: "Jo es byutu par kēniņa sīvu, es ar vīnu kymūsu pabaruotu vysu kēnesti!"

Tad trešuo sacīja: ".Io es byutu par kēniņa sīvu; es dzymdynuotu kēniņam divpadsmit dālu ar sauli pīrē un mēnesi pakoļā!"

Kēniņš pajēmja sav par sīvu trešū meitu, kura beja rogonas pameita. Dzeivoj kēninš ar sovu sīvu laimīgi un sīva jau palyka uz gryutom kuojom. Kēniniņas pamuote, rogona, skaucja buorenītes laimi un gribēja jū nūnuovēt. Rogona paziņuoja kēniniņai, ka juos tāvs cīši slyms un viņai juoatbrauc uz rogonu cīmā - tāva apsavārtu. Kēniņš ar kēninīni atbrancja pi rogonas. Rogona izkurinuoja pierti un syuta kēninīni uz pierti. Kēniņš sovos sīvas nagribēja laist, bet ragona jū pīrunuoja un kēninīņa aizguoja uz pierti. Pierti rogona kēninīņai pīlyka peiles kuojas, nūluodēja kēninīni un izsvīdja pa pierts lūdziņa. Kēninīņa palyka par peili. Tad rogona apcierta sovai meitai kuojas, īrušja jū tm atvedja kēniņam par juo sīvu. Kēniņš napazyna un aizbraucja uz sātu arrogonas meitu. Bet peilīte aizskrēja uz pūru ttn na pēc gara laika aūdēja treis ūliņas. Nu divi ūliņom jei izperēja puikas ar sauli pīrē un mēnesi pakoļā, bet trešuo ūliņa palyka par zoperīti. Bārni auga un peilītei gryuti beja jūs izbaruot. Kaidu reizi bārni vaicuoja muotei: "Vai mums vysod tai slykti juodzeivoj, un kas ir myusu tāvs?"

Pelīte izstuostīja, ka jūs tāvs ir kēniņš. Bārni suoka prasīt nuotes, lai jei aizvad jūs pi tāva. Bet muote nagribēja vest bārmz pi kēniņa, un pastuostīja jīm, ka jūs tāvam tagad par sīvu ir roganas meita, kura bārnus nūnuovēs. Bārni vēl vairuak suoka prasītīs un muote jūs aizvedja pi kēniņa piļs.

Beja agra reita stunde. Bārni atsasāda pi piļs lūga un ar zoperīti suoka stabulēt. Zopers skaisti spēlēja. Kēniņš pasamūda, attaisīja lūgu un lyka kolpim īvest bārnus īškā. Bārni palyka dzeivuot pi kēniņa un kotru reitu izmūdynuoja kēniņu ar skaiston skaņom. Kēniņš beja ciši prīcīgs. Bet roganas meita suoka dūmuot, vai tik šī puikas nav tuas buorenītes bārni, un sadūmuoja bāmus nūnuovēt. Vokorā jei pīkurinuoja cīši cepli un pīlaidja pylau ustobu tvana, lai bārni nūmiertu. Bārni vokorā atsagula, bet ūliņu - zoperi izlyka uz cepļa. Paguoja nagars 1aiks, un rogonas meita pataisījuse durovas prosa: "Bārni, vai jyus gulīt?"

"Nagulim un nagulēsim," atbildēja nu cepļa zopers. Bet bārni jau gulēja.

Pēc laika otkon atskrēja rogonas meita un prosa: "Bārni, vai jyus gulīt?"

"Nagulim un nagulēsim." pusbolsā atbildēja uz cēpļa sakorsušuo ūliņa.

Rogonas meita aizskrēja. Pēc laika jei otkan atskrēja un prosa : "Bārni, vai j yus gulīt?"

"Nagulim un nagulēsim," tik tik atbildēja ūliņa un nu korstuma puorpleisa.

Tad rogona vēl reizi prasīja un kad nikas naatbildēja nikuo, pajēmja un nūkova bārnus.

Reitā kēniņš breinuojas, breinuojas, ka nikas naskandynoj zam juo lūga un guoja pasavārtu bārnu. Bārni beja nadzeivi. Kēniņš suoka bāduatīs un palyka cīši skumīgs; bet bārni beja juogloboj. Iztaisīja stykla škierstus un aiznesja bārnus uz baznīcu, bet lai nikas napīītu kluot pi bārnim, kēninš pīlyka sorgu. Atguoja nakts, ap pusnaktim atskrēja peile un suoka prasīt sorga īlaist jū baznīcā. Sorgs īlaidja. Peile nūsvīdja sovus spuornus, palyka par skaistu sīvīti un pīskrējuse pi bārnim, suoka gauži rauduot un runuot: "Bērniņi muni duorgī, es jyusim sacīju naīt pi tāva, ka rogona jyusus nūnuovēs!"

Raud muote un nu vīnas acis kreit sudobra osoras, nu ūtras zalta.

Ūtrā vokorā atsakuortuoja otkon tys pats. Tad sorgs saprota, ka nūluodātuo sīvīte ir eistuo kēniņa sīva. Reitā kēniņš a.tgūoja pasavērt škierstu un breinuojās, nu kuo jī tik skaisti palvkuši, ar sudobru un zaltu aplaistīti. Kēniņš pasaucja sorga un suoka prasīt, vai jis naredzējis kuo navīn. Tad sorgs sacīja: "Itī ir tovi eistī bārni un ar sudobru un zaltu jūs aplaistīja jūs muote, tova eistuo sīva!"

Kēniņš sasadusmuoja uz sorga, bet sorgs otkon sacīja : "Tagad tu dzeivoj ar rogonu! Tova eistuo sīva ir nūluodāta! Vokorā, atnes sīvas drēbes, un redzēsi tū vysu!"

Kēniņš nūticēja un atguoja uz baznīcu ar vysom sīvas drēbem. Ap pusnaktim atskrēja peilīte, iskrēja baznīcā, nūmetja sovus spuornus, palyka par skaistu meitu un pīskrējuse pi bārnim, suoka vē gaužuok rauduot tm runuot "Bērniņi, muni duorgī! Reit jau jyusus vess uz kopim un es pādēju reizi ar jyusim!"

Osora byra jai nu acim un tecēja par baznīcu sudobra un zalta straujas. Kēniņš stuovēja un klausījās. Kad peilīte gribēja skrīt prūjom, kēniņš pajēmja juos spuorrms un nadevja jai. Meita suoka palikt par vysaidim zvērim un cyuškom, cikom golu golī napalyka par vuorpsti. Kēniņš vuorpsti puorlauzja un nu juos izataisīja meita, agruokuo kēniņa sīva. Kēniņš devja sīvai drēbes un aizvedja uz sovu pili, bet rogonas meitu pīsēja zyrgim pi astes tm jū izraustīja zyrgi pa pasauli. Utrā dīnā kēniņš ar ķēninīni paglobuoja sovus bārnus un dzeivuoja laimīgi.