1. A. 403 B. Žiema Mežotnē. LP, IV, 56, 2.

Reiz vienai mātei bijušas divas meitas: īstā meita un pameita. Kādu dienu, ziemas laikā, māte likusi pameitai uz mežu iet zemenes pārnest. Pameita raudādama lūgusies, kur ziemu zemenes ņemt? Bet māte apģērbusi pameitu papīra drēbēs, uzbāzusi grozu uz rokas un triekšus aiztriekusi pēc ogām. Pameita, zila nosalusi, maldījusies raudādama pa mežu, ogas meklēdama ;

bet nekur iedomāties atrast. Beidzot nonākusi pie mazas mājiņas un pieklauvējusi. Tūlin trīs mazi vīriņi atvēruši durvis un ieveduši nosalušo sasildīt.

Pameita nosēdusies uz krāsns mūrīša un sākusi grauzt garoziņu, ko pamāte par ceļa maizi kabatā bija iemetusi. Vīriņi prasījuši, vai labākas maizes neesot līdz?

"Kā?" pameita brīnījusies - tā pati jau esot laba maizīte. Nu, ja, tā esot laba maizīte-- vai nevarot viņiem arī tad kumosu atmest?

"Kādēļ ne!" pameita atteikusi un izdalījusi visu garoziņu. Vīriņi par tādu labu sirdi vareni priecājušies.

Beidzot, kad labi bijusi apsildījusies, pameita paķērusi groziņu steigties atkal ogas meklēt. Bet vīriņi lūgušies, vai nevarot viņiem sniegu no durvju priekšas atslaucīt.

"Kālab ne!" šī atteikusi un tūlin slaucījusi. Bet kas nu par ,

brīnumiem! Tur, kur sniegu ataslaucījusi, tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas. Pameita pielasījusi pilnu grozu ar kaudzi un no atlikām pati vēl labi izēdusies. Vīriņi istabā smējušies no prieka un nelikušies redzam: lai tik labi izēdas! Beidzot pieticis un nu pameita taisījusies uz mājām. Bet aizejot, vīriņi katrs vēl novēlējuši tai savu laimi.

Pirmais teicis: ,,Kaut viņai vaigs arvienu daiļāks paliktu!" Otrs teicis: "Kaut viņai runājot, kristu katrreiz zelta gabals no mutes!"

Trešais teicis: "Kaut ķēniņa dēls viņu par sievu apņemtu!" Pret vakaru pameita pārradusies ar zemenēm. Pamāte brīnījusies bez gala, kur ziemu tik sarkanas zemenes? Tā un tā --pameita izstāstījusi - esot atradusi mazu mājiņu; iekšā bijuši trīs vīriņi - tie iedevuši. Bet kamēr to stāstījusi, sākuši zelta gabali no mutes birt un vaigs sācis pieņemties arvienu daiļāks, arvienu daiļāks. Pamāte palikusi tīri ārprātā, pameitai zelta gabali, pameitai tik daiļš vaigs -- viņas meitai ne! Un tā tūlin ce pusi baltmaizi un sūtījusi savu meitu arī pēc zemenēm. Tā ielikusi grozā baltmaizi un aizgājusi pie mazās mājiņas pieklauvēt. Vīriņi ielaiduši. Šī sākusi ēst. Vīriņi prasījuši, lai viņiem arī atmetot baltmaizi. Bet šī atteikusi: neesot paņēmusi daudz - pa šai vēl griboties dikti ēst. Vīriņi lūgušies, vai nevarot atslaucīt sniegu no durvim? Bet šī atteikusi, lai turot kalponi!

Beidzot vīriņi sākuši laimi vēlēt; pirmais teicis: "Kaut viņa ar vienu nejaukāka paliktu!"

Otrs teicis: "Kaut viņai runājot, krupis lēktu no mutes!" Trešais teicis: "Kaut viņa nelaimīgā nāvē nomirtu!"

Īstā meita pārradusies bez zemenēm. Māte jau par to brīnījusies; bet tas tikai nieks. Kad īstai meitai runājot krupis sācis lēkt pa muti laukā, tad māte dabūjusi vēl pārbīties; bet tas tikai nieks. Kad īstai meitai pēc tam vēl vaigs sācis briesmīgi nejauks palikt, tad māte tīri bez prāta palikusi.

Pēc kāda laika pameita vienu dienu gājusi uz upi pie āliņģa ūdeni smelt. Tai brīdī braucis ķēniņa dēls gaŗām un ieraudzījis pameitas daiļo vaigu. Tūlin apprasījies, no kurienes tāda esot.

,,'Tur un tur!" pameita atteikusi, pie 'kam zelta gabali izbiruši no mutes. Ķēniņa dēls salasījis izbirušas zelta gabalus, iecēlis pameitu kamanās, pārvedis savā pilī un apprecējis.

Īstai meitai tas briesmīgi skaudis. Viņa teikusi uz māti: "Tu taču māki burt, nu piebūri man arī tādu laimi!"

Māte būrusi un vispirms piebūrusi ķēniņienei slimību. Jaunais ķēniņš par to ļoti nobēdājies un meklējis glābējus.

Bet kamēr ķēniņš braukājis meklēdams, tamēr pamāte izrāvusi slimo ķēniņieni no gultas, ielikusi tai vietā savu īsto meitu un noslīcinājusi upē ķēniņieni. Bet ķēniņiene upē palikusi par pīli un brēkdama peldējusi šurpu, turpu.

Pa to laiku ķēniņš arī bijis pārradies. Viņš iegājis pie gultas apprasīties, kā nu esot, vai labāki?

"Vēl nav labāki," īstā meita atņurdējusi, un tūlin liels krupis izlēcis no mutes.

Ķēniņš sabijies; bet domājis: "Tas laikam no slimības, tas krupis!"

Otrā dienā ganu zēns ganījis upmalā. Pilīte atkal brēkājusi. "Ko tu brēc, pīlīte?" ganu zēns uzprasījis.

"Kā nebrēkšu? Man jau nelabi klājas, teci, zēniņ, pie ķēniņa un pateic, ka gribu ar viņu parunāt!"

Ganu zēns aiztecējis pie ķēniņa. Ķēniņš domājis: "Jāiet ir, kas zin, vai pīle nav atnākusi ar kādām zālēm."

Nogājis upmalā. Pīle izpeldējusi malā. Ķēniņš noķēris pīli, lai nu stāstītu, ko īsti gribot; bet pīle ķēniņa rokās palikusi par viņa sievu un nu ņēmusies smalki, jo smalki izstāstīt, ko pamāte izdarījusi.

Dusmās ķēniņš tūlin licis ataicināt pamāti un uzprasījis, ko tādam lai darot, kas viņa ķēniņieni lūkojis postā iegrūst? Pamāte domājusi: "Citādi nav, laikam kāds manu īsto meitu

tur gultā aizticis - jāspriež labi bargi. Tādu es, klausies, ķēniņ, iebāztu naglaiņā mucā un noveltu no kalna upē!"

"Labi!" ķēniņš atteicis un licis no dibina istabas savai ķēniņienei atnākt.

"Saki, vai tā ir tava pamāte, kas tevi upē slīcinājusi?" ,,Ir!" ķēniņiene atbildējusi.

"Labi! kur sulaiņi? Lai tūlin gādā naglaiņu mucu un iebāž pamāti ar īsto meitu un tad lai ritina no kalna upē, kā pati to spriedusi."

Tā noticis. Pamāte ar īsto meitu apaļniski vien ievēlušās upē un noslīkušas.