2. A. 403 B. D. Ozoliņš Jaun -Rozē. LP, V, 130.

[Pamāte nav ieraudzījusi savu pameitu un sūtījusi to ziemā uz mežu pēc zemenēm. Pameita arī gājusi, un pa mežu maldīdamās uzgājusi vienu mazu mājiņu.)

Šai mazajā mājiņā pameita atradusi trīs brāļus. Tie likuši viņai kūts priekšu nomēzt. Šī darījusi to. Bet līdz ko sniega kārtu sākusi atrakt, atradusi zem sniega pulku zemeņu. Salasījusi pilnu kurvi un gājusi istabā savu ceļa maizi ēst. Bet brāļi arī lūgušies kādu kumosiņu. Viņa devusi.

Projām ejot, katrs brālis novēlējis savu laimi pameitai. Pirmais teicis: lai katru dienu daiļāka paliekot, otrs: lai runājot zelta dukāti no mutes birtu, trešais: lai ķēniņa dēls viņu apprecētu.

Mājā pamāte apmanījusi, kādā laimē pameita ietikusi; tā sūtījusi arī savu īsto meitu zemenēs. Bet īstā meita atteikusi brāļiem rupji: "Vai es te nācu jūsu kūts priekšu mēzt?"

Brāļi neatteikuši ne ja, ne nē. Nu sākusi ēst. Brāļi arī lūgušies kādu kumosiņu, bet šī atteikusi : "Man jau pašai maizes nepietiks, ko lai vēl jums dodu?"

Mājā ejot, brāļi novēlējuši tādu laimi: pirmais teicis, lai viņa jo dienas nesmukāka paliktu; otrs, lai runājot varde no mutes lēktu; trešais, lai paliktu neizprecēta.

Pārejot piepildījies, kā brāļi noteikuši. Nu māte bijusi lielākās bēdās. Beidzot māte ieslēgusi īsto meitu pavisam sevišķā istabiņā un nemaz ļaudim nerādījusi.

Bet pameitas daiļums izpaudies drīzā laika pa puspasauli tā, ka pat ķēniņa dēls to dzirdēt dabūjis. Tas nācis pameitas daiļumu lūkoties un apprecējis viņu.