3. A. 403 B. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā. Folkloras krātuvē.

Vienai mātei bija meita un pameita, bet pameitu viņa nevarēja ieraudzīt ne acu galā. Bija ļoti auksta ziema ar daudz sniega, bet pamāte dzen pameitu, lai ejot ogu palasīt. Viņa domā: "Gan jau viņa nosals." Iedod vēl vienu riecinīti maizes un grozu, lai nu ejot.

Pameita iet un iet, bet no ogām nekā. Kur nu ziemu dabūsi ogu? Viņa iet tik mežā dziļāk, te viņa uziet vienu mājiņu, stāv un brīnās. iznāk vecs, vecs vecītis ar sirmu bārdu un prasa: "Ko tu, meitiņ, gribi?"

"Mīļo vectētiņ, vai tu nevari man pateikt, kur es lai ogas dabūju. Pamāte mani izdzina ogu meklēt. Ar tukšu grozu es nedrīkstu mājā rādīties."

Vecītis atbild: "Kur tad lai ziemu ogas dabūn? Bet nāc papriekšu sasildies, tu jau esi pārsalusi."

Pameita ieiet, vecītis padod beņķīti pie krāsns. Viņai. iegribās ēst un atceras pamātes doto maizi, izņem no groziņa un sāk ēst. Vecītis ierauga un prasa, lai šim arī iedodot. Pameita tūlin paņem, pārlauž uz pusēm un iedod. Kad bija apēduši, tad vecītis teica: "Tagad, meitiņ, paņem slotu, izej ārā un atslauki sniegu, tad varbūt dabūsi ogas."

Pameita paņem slotu, atslauka un pielasa pilnu groziņu ar ogām. Tad pateicas vecītim un taisās iet, bet vecītis vēlē viņai laimi un teic: "Ja tu runāsi, tad lai zelts birst no tavas mutes, un ja tu smiesies, tad lai dimants birst!"

Pameita pārnāk mājā ar ogām, un kā viņa runā, tā zelts birst no mutes, kā smej, tā dimants. Pamāte sūta arī savu meitu, lai viņa meklē sev tādu pašu laimi. Meita arī iet, uziet to pašu mājiņu un paliek pie vārtiem stāvot. Iznāk vecītis un prasa, ko šī vēloties? Šī atbild, ka ogas meklējot. Vecītis teic: "Kur tad ziemā lai ogas dabūn? Bet papriekšu ienāc iekšā apsildīties."'

Meita ieskrien iekšā, paķeŗ pati beņķīti, apsēžas, izņem divus rikus maizes un ēd. Vecītis lūdz, lai šim arī iedodat. Meita atbild : "Man pašai netiks, ko tad lai tev dodu?"

Kā meita bija paēdusi, vecītis saka: "Paņem slotu, izej ārā, atslauki sniegu, tur tu varbūt ogas dabūsi."

Meita paķeŗ slotu, izskrien, atslauka sniegu un piegrābj pilna grozu ogu. Vecītis pavada viņu līdz vārtiem un vēlē laimi: "Kad tu runāsi, tad lai tev vardes krīt no mutes un kad tu smiesies, tad lai krīt ķirzaki!"

Nu pārnāk īstā meita mājā. Kad viņa runā, tad krīt vardes, kad viņa smejas, tad ķirzaki.

Reiz gadās jāt ķēniņa dēlam garām. Tas ierauga tur tik skaistu meitu, kad tā runā --- zelts birst zemē. Tūlin viņš ņem to uz savu pili un nodzer kāzas.

Pamātei nu grauž sirdi kā tārps, ka viņa tik varētu savu meitu ielikt laimīgās pameitas vietā.

Ķēniņienei piedzimst puisītis. Pamāte nu aiziet uz pili, piedāvājas par kopēju un tiek arī pieņemta. Ķēniņam mājā neesot, viņa paņem slimo ķēniņieni, aiznes uz ezeru un iesviež ūdenī. Ķēniņiene tomēr nenoslīkst vis ezerā, bet pārvēršas par pīlīti.

Nu pamāte atved savu meitu, ieliek gultā, pieliek bērnu klāt un apvelk priekškarus visapkārt ap gultu. Pārnāk ķēniņš un dzird: bērns tik dikti raud. Ies skatīties - pieiet pie gultas, bet nobīstas. Viņa .skaistā sieva palikusi melna kā zeme! Kad tā runā, tad vardes krīt, kur viņa sievai zelts bira. Bet pamāte ņem iestāsta - tas viss no liela karstuma. Ķēniņš nekā auna arī nedomā.

Otrā rītā, ganiem ganot, izpeld maza pīlīte un vaicā: "Ko dara mans bērns, ko dara ķēniņš?"

Gani atbild: "Ķēniņš staigā bēdīgs, un bērns brēc caurām naktim."

Otru rītu arī tāpat izprasījusi, bet trešo rītu atkal izpeldējusi un teikusi: "Rītu nāks mežsargs un mani nošaus. Ja būtu viens, kas mani saķeŗ, tad es pārvērstas par cilvēku. Rītu vēl atnākšu, tad vairāk nevīkšu."

Nu ganiem paliek pīlītes žēl, iet pie ķēniņa un izstāsta visu dzirdēto un redzēto. Ķēniņš otrā rītā aiziet uz to vietu, kur pīlīte izpeldot, un noslēpoties aiz krūmiņiem. Kā tik pīlīte izpeld, tā ķēniņš to saķer un stipri satura. Nu pīlīte pārvēršas par viņa sievu. Sieva ņem izstāsta visu_ patiesību, ko pamāte ar viņas izdarījusi.

Ķēniņš iet uz pili, paņem divas mucas, ar naglām sadzītas, vienā ieliek pamāti, otrā meitu un laiž tās no augsta kalna lejā. Abas ļaundares izlaiž savas melnās dvēseles.

Bet ķēniņš ar ķēniņieni nu dzīvoja laimīgi.