4. A. 403 B. 480. R. Tabine no skolnieces B. Grebežas. Naaizmierstule "Tautas posokas", 4.

Reiz vīnam zennīkam nūmyra sīva un atstuoja jam mozu meitini. Zemnīks namuocēja bārna audzēt, naspēja ari pastruoduot cytu sīvīšu dorbu. Radzādams, ka bez saimnīcas muoja īt pūstā, sadūmuoja precētīs. Bet kura jaunova tad labpruot īs pi atraiša? Jis meklēja sev leidzīga puora un dabuoja padzeivuojušu atraiti, kurai ari beja sova meita. Un tei arraite ari nabeja vīnkuorša sīvīte : jei beja rogona.

Zemnīks nikuo par šitū nazynuoja. Nabogs tikai vēluak saprota, kas jam ir par sīvu. Jis dūmuoja, ka sīva žāluos juo mozū meitini, bet na tai gon beja. Rogona mozū syta, nadevja ēst, dzyna pi gryuta dorba un vysaiž mūcīja; kā tik tū meitini dreižuok izbeigt. Tāvam žāl sovas meitiņas, bet jis nikuo naspēja padarīt. Rogona ari jū ruoja un puormetja, ka juo meita asūt sliņka, nikuo nadarūt, ka vajagūt jū dzeit prūjom. Un tik ilgi tei nyknuo buoba kūrcja un mūcija zemnīku, cikom tys pīkrita juos

vaļai. Vīnā reitā, drus!ku nūrauduojis par sovu meitini, zemnīks pamūdynuoia jū un saka: "Celīs, meitiņ, īsim uz mežu ūguos !"

Meitiņa nikuo nadūmuodama, tryukuos, uotri apsaģērbja, atsametja ceļūs, palyudzja Dīva, pajēmja sovas muotes kristiņu un guoja ar tāvu uz mežu. Kad īauoja dziļi mežā, tāvs teicja: "Tu meitiņ, losi ūgas nu es īšu cierst molku. Kad vuocelīte byts pylna, tad ej uz tū pusi, kur dzierdēsi muna cierva kloudzīņu. Un veceļs, nubučuojis meitiņu, aizguoja.

Buorinīte veikli lasīja sorkonos ūdziņas. Pīlasīja pylnu vuocelīti, nūstuoja, pasaklausīja un, padzierduse kloudzīņus, steidzjas uz tū pusi. Guoja, guoja un atguoja. Bet tovu breinumu! Naatroda ni tāva ni molkas, tik bārza viersyunē pīsistu lelu sprygalu. kurs vēja kustynuots, klabēja pi kūka un cēla trūksni. Breidīti pastuovējuse, buorinīte 1aidjās poša meklēt ceļa, izstaiguoja vysas stidziņas, bet ceļa kai nav, tai nav. Golā atroda nalelu, syunuotu celiņu.

Dūmuodama, ka tys īt uz muojom, laidjās pa tū. Bet kū ilguok guoja, tū mežs palyka bīzuoks un celiņš šauruoks. Golā syunuotais celiņš beidzjās un meitiņa nūstuoja pi nalelas meža ustabiņas. Dūmuodama, ka tur dzeivoj 1obi ļauds, jei drūši guoja īškā, bet tur nabeja nikuo. Kadzūt, dzeivuotuojs beja izguojis mežā. Meitiņa, radzādama, ka ustoba ir pīmāsluota, tyuliņ pīlauzja bārza zorus, sataisīja lobu slūtiņu, izslaucīja ustabu un māslus iznesja uorā. Saimnīks vys vē naatguoja. Nazynuodama, kū darīt, atsasāda pi moza lūdziņa un gaidīja. Ūgu vuocelīte, pylna, kai actiņa, stuovēja juos prīškā.

Umai [piepēžij mežā sabrakšēja. "Kas tys varētu byut?" dūmuoja meitiņa. Bet naspēja jei atsajāgt, kai ustobiņas durovas dreiži atsadarīja un par slīksni īsavēļa lels bryuns luocis. Meitiņa nūsabeida, bet luacis, paūdis gaisu, apsavēris vysapkuort, suoka runuot: "Ūguotuoja, es saūžu ūgu smoku. Ūgas maņ patēk un es jau asu pavacs, nasaradzu. Šūdīņ pat parveļti nūstaiguoju. Mrrr---hrrr-hrrr - mozuo, dūd maņ ūdziņas un nasabeist! Tevis naēsšu."

Nyu meitiņa drusku atsajēdzja. Uotri pakēra ūgu vuocelīti, snēdzja tū luočam, tei'kdama: "Luocīt meiļū, še ūdziņas, tikai paruodi maņ ceļu uz tāva sātu!"

"Mrrr-hrrr uz muojom?" ryucja luocis: "Pagaidi, pastruodoj, tad par muojom dūmoj. Byusi čakla struaduotuoja, mun.as vaļas piļdītuoja, tad dreiži un laimīgi tiksi muojā. Un dorbs nabyus gryuts. Ikdīnas pīlasīsi maņ pa ūgu vuocelītei un sev izvuorīsi putru. Tikai skotīs, nikaidu kukaiņu nabaroj ar putru. Cytaidi pošai pītryuks."

Buorinītei gribūt nagribūt beja juopalīk un juolosa luočanl ūgas. Ikreita jei agri cēļās, pīlasija skaistu, soldonu ūdziņu, kuru te auga papylnam, pabaruoja luocīti, pavadīja jū par ustabiņas slīksni un paša slaucīja ustobiņu, vuorēja putriņu. Bet putras āduoja gon jei nabeja vīna, tai tik meitiņa sāda pi golda, nu cepļa zamaškas izruopuoja mozuo, palākuo pelīte un žēlīgi peikstēja: "Pi, pi, ci, pelītei putriņas gribīs!'`

"Tev putriņas! Ak tu naboga pelīt!" runuoja meitiņa. "Cik tad tev tuos putriņas īdūt? Nu še ēd vasala!"

Un meitiņa mozā lauzkiņā īlēja pelītei putriņas. Pelīte paēdja un pasaslēpja. Un tai beja ikreita. Meitiņa tai pīrada pi tuos pelītes, ka bez juos jai beja garlaicīgi. Tad jei bīži aicynuoja pelīti pasakavēt, parunuot. Un cyta nabeja ar kū buorinītei runuot. Luocis vysod atguoja vālu vokorā un tyuleņ, apēdis pēc pusdīnem lasītuos ūgas, guoja gulēt un gulēja leidz saules lāktam. Un gulādams tai kruocja, ka sīnas brakšja.

Vīnā reitā, aizīdams prūjom, jis teicja: "Šūdīņ es byušu agruok muojuos un pārbaudišu tevi. Juo puorbaudījumu izturēsi, tad dreiži tiksi muojuos pi tāva, juo naizturēsi, tad tovi kauli pyus syla dzi]umā."

'Tū teicis, luocis aizguoja. Meitiņa dūmuoja: "Kas tys byutu par puorbaudījumu?"

Tai dūmuodama, jei aizmiersa, ka laiks vuorīt putru. Te izruopuoja pelīte un aizpeikstēja: "Pi, pi, ci - putriņas!"

Meitiņa tyuliņ sakyuŗa guni, dreiži izvuorēja putriņu, paēdja paša un pabaruoja pelīti. Pelīte, paāduse šu reizi, teicja: "Šūdiņ tev byus puorbaudījums. Luocis liks tev īskuot golvu un ēst vutis. Tu vutu naēd, bet šekur ēd šuos kaņepītes. Kad luocis vaicuos, vai tev vutis pateik tu saki: "Pateik, tētīt, pateik meiļū!" Tuoļuok, kad izīskuosi golvu, luacis īdūs tev zvaniņu, liks skraidīt pa sūlim un pats svīss tev ar pagalem. Tu tyuliņ īskrīsi zam cepļa un es par tevi skraidīšu."

Tū teikuse, pelīte pībēŗa meitiņai kaņepu kuldiņu un paša īskrēja paceplī. Na par ilgu atguoja luocis. Apēdis ūgas, suoka žuovuot, staipētīs, kai uz mīgu, golā suoka ryukt: "Mīgs maņ īt, bet vutis kūž golvā. Paīskoi maņ golvu, bet vutu nakauņ, apēd vysas ! "

Meitiņa atsasāda uz beņķa pi 1ūga, luocis īvēļa sovu pynkuotū golvu juos klēpī un tai pateikami ryucj,a. Meitiņa suoka īskuot jam golvu un ēst kaņepītes, kuras pelīte jai īdevja. Luocis dzierdādams, kai kaņepes kņakš uz zūbim, runoj: "Nu kas, vai gordas vutiņas?"

"Gordas, tētīt, gordas, mīļū!" meitiņa atbildēja.

Kad meitiņa izīskuoja luočam golvu, tys teicja: "Labi, golva teira un mīgs vairs naīt. Maņ gribīs pasakavēt. Tu byusi par peli, un es par oklu kači. Še, aizsīn maņ acis un paša jem zvaniņu un takalej pa beņķim. Kad veikli izbēgsi, tad reit tiksi pi tāva un byusi laimīga."

Tū teicis, luocis īdevja meitiņai zvaniņu un meitiņa, aizsējuse luočam acis, uotri metjas zam cepļa. Luocis vē i naapsagrīzja, kai mozuo pelīte vīgli takalēja pa beņķim, pa sīnam un zvanēja ar zvaniņu. A luocs jēmja pagali pēc pagaļas un svīdja tī, kur zvaniņš skaņ. Bet kuru pagali nasvīdja, tei krita zemē un pelītei pat par astes galiņu natyka. Tai luocs izsvaidīja vysu molkas grādu, kas tepat ustobā beja sakrauta putras vuorīšonai. Kad luocs svīdja pēdjū pagali, pelīte uotri ītecēja aliņā un meitine, izleiduse nu pacepļa, teicja: "Luocīt meiļū, jau izsvaidīji vysu molkas grādu, bet skotīs, es asu vasala un nivīna pierstiņa tu man nasasyti."

,,Mmmrrr, mmrr - tai tad atraisi maņ acis!"

Meitiņa atraisīja luočam acis, tys, pateikami laizīdamīs, teicja

"Žāl gon maņ ir tevis, lobas ūguotuojas, bet vīna olga, īsi uz muojam. Tikai reit vēļ pīlosi maņ ūgu vuoceli!"

Uz reita buorinīte ceļas agruok, pīlasīja skaistu ūgu um steidzjās uz luoča ustobiņu. Pīguoja pi ustobas, skotuos: tovu breinumu! Ni kēniņa rati, ni aizjyuru zyrgi! Vysa karēte zaltā vyzuļoj, zyrgi guni dveš, tai i raunas uz skrīšonu. Un pi karītes ūtrs aizjyugs ar lelu, gryutu pyura skreini. Pi karētes stuov luocs un smīdamīs runoj: "Nu, muna ūguotuoja, kuop šimā karētē, jem tū pyuru un brauc uz tāva sātu!"

Meitiņa nu prīcas nūbučuoja luočam depi un uotri īlēcja karētē. Zyrgi tyuliņ, vēja uotrumā laidjās skrīt un napuorguoja loba pusstunde, jau meitiņa īraudzīja tāva sātu.

Pamuote uz pogolma velēja drēbes. Pamanījuse tik skaistu karēti un zyrgus. dūmuoja, ka boguots kungs vai kaids princis brauc precībuos un storp zemnīku meitom sev 1eigovas meklej. Tad atstuojuse dorbu, uotri īskrēja ustobā un teicja: "Nu meitiņ, dreižuok rūsīs. Brauc boguots prēcinīks. Varbyut tevi pajems par leigovu."

Cikom pamuote skubynuoja sovu meitu rūstīs, mozais sunītis tryukuos nu sūla zamaškas, paūdja gaisu un prīcīgi rēja: "Vau, vau, zalta karētē brauc buorinīte, lelu pyuru rotūs vad."

"Klus, maita, nagveļdz," klīdzja rogona, "lobuok soki: "Muotes meitai svuoti brauc!"

Bet sunītis otkon rēja: "Buorinīte zaltā brauc!"

Te zeme sadunēja, zyrgi sazvīdzja. Rogona izskrēja uorā. Ja, buorinīte, bet na princis kuop nu karētes. Pamuote, slāpdama dusmi un, pyulēdamās mīli runuot, teicja:

"Kur tad tu, meitiņ tik ilgi beji? Varēji jau tyuliņ ar ūdziņom īt uz sātu. Mes vai pus meža izskraidījām, tevis meklējūt, dūmuojām, ka vylki tevi saplēsja."

Un buorinīte, kai nu vysod, 1aipni atbiļdēja: "Es, māmiņ, mežā aizmaldīju un īguoju pi palāka luocīša. Tur maņ beja lobi. Es luocīšam lasīju ūdziņas un redzi, kai jis mani apduovynuoja. Nyu luocītis palyka bez ūgu lasītuojas.

"Nu kam ta jam tuos lasītuojas vajag. Mežā dzeivuodams i pats var pīlasīt un paēst," runuoja pamuote, bet dūmuot gon cytu dūmuoja.

Uz reita jei pīcēla veiru, pīcēļa sovu meitu un sacīja:

"Ved, veceļ, munu meitu uz tū mežu. Varbyut jai byus taida taime, kai tovai meitai."

Veceļs apsagērbja, pajēmja ciervi, pajēmja rogonas meitu un nūguoja uz mežu. Mežā jis teicja: "Tu, meit, 1asi ūgas un es ciersšu molku. Kad vuocelīte byus pylna, ej taišņi tur, kur dzierdēsi mani molku cieršūt!"

Rogonas meita īguoja dziļi mežā, pīlasīja puszaļu ūgu vuoceli un devjās uz to pusi, kur dzierdēja kloudzīņus, bet atguojuse, atroda sprigulu bārza viersyunē. Vējs cyluoja sprigulu un dauzīja ap kūku, bet veceļa nabeja. Rogonas meita, nazynuodama ceļa; suoka maldētīs. Golā jei ari atroda luoča ustabiņu. guoja īškā, skotuos - tukša. Sāduos uz beņķa un gaida. Saulītei rītūt, zori sabrakšēja; te luocs guoja uz nakts dusu. Ūgutuoja nūsabeidja. Luocs, īguojis ustobā, paūdja gaisu un teicja: "A-a, otkon ūguotuoja. Ruodi šur ūgas!"

Rogonas meita pasnēdzja luočam puszaļu ūgu vuoceli. Luocs apēdja vīnu ūgu, nusaspļuovja, svīdja vuoceli žemē - ūgas vīn pabyra - un teicja: ,,Jo tu maņ reit napīlasīsi sorkonu ūgu, tad es tevi apēsšu," un tū teicis, aizguoya gulāt.

Rogonas meita reitā agri guoja ūguos, bet otkon leluokuo daļa ūgu beja zaļa. Luocs teicja: "Tavas ūgas nalobas, ēsšu tevi pašu."

Rogonas meita, rauduodama lyudzjās: ,,Luocīt, naēd, pažāloj, es reit ylasīšu lobuoku ūgu."

Luocs pīkrita. Un reitā rogonas meita pīlasīja divi daļas sorkonu bet trešū daļu zaļu ūgu. Jei dūmuoja: "Taids tēviņš, apēss ir zaļas."

Bet tēviņš zaļu ūgu naēdja. Sagruobja rogonas meitu, apgrauzja juos mīsu un; sabēris kaulus maisā, lyka vacūs māslu rotūs, sajyudzja vacu, vacu kēvi un lyka tai viļkt rogomas meitas kaulus uz muoti. Kēvite lēni, lēni vylkuos, golā trešās dīnas vokorā īsavylka rogonas pogolmā. Rogona pašulaik taisīja gordas vakariņas. Te sunītis suoka rīt:

"Vau, vau, muotes meitas kauli grab . . . Vacuo kēve īvylka tūs pogolrnā."

"Klusi, maita, kū te gveļdz! e gaļas gobols, ēd un soki: "Muotes meita zaltā brauc!"

" Sunīts apēdja gaļi un otkon rēja: "Vau, vau, muotes meitas kauli grab."

Rogona izskrēja uorā. skotuos: pogolmā stuov vaca kēvīte, aizjyugta māslu rotūs. Īsi tyvuok, skotuos, ja, rotūs maiss. Atraisa tū uu nu bailēs nūkrīt nadzeiva. Maisā beja juos meitas kauli un vaigs - solts, zyls, atīztim zūbim.

Veceļš ar sovu meitu beja izguojuši sīna kostu. Īdami nu dorba, jī atroda pogolmā rogonam nadzeivu mīsu un māslu rotūs ar kaulim. Jī īlyka rogonam mīsu rotūs, nūvedja uz mežu un sadadzynuoja, Poši nyu dzeivuoja skaisti. Luoča duovynuotuo monta palyka jīm - pītyka vairuok kai visam myužam. Jo jei dzeivuotu ari leidz pasauļa golam, un tod vēļ tuo monta pītyktu.