1. Štrauss Ērbērģniekos. LP, III, 34.

Kādai mātei bija tik daiļa meita kā saule. Pats valdnieks daiļo meitu bija ieskatījis un apņēmies precēt. Drīzi kāzas stāvēja aiz durvim. Meita tādēļ gāja vienu dienu aicināt uz kāzām arī savu brāli, kas dzīvoja tālumā. Ceļa malā meita ieraudzīja mazu mājiņu. Tur iznāca pretim veca sieviņa un mīlīgi lūdza, lai ienākot pie viņas kājas atpūtināt. Meita iegāja. Bet laipnā sieviņa bija ragana. No rīta meita taisījās aiziet, bet ragana nu vairs nelaida. Viņa sagrāba meitu, ieslodzīja to tumšā istabā un pavēlēja caur šķirbu tikmēr spļaut, kamēr nevienas siekalas negadītos. Bet raganas meita, kuŗa bija tik nesmuka kā pats velns, stāvēja otrpus šķirbas ar atplēstu muti un norija visas siekalas. Caur to raganas meita dabūja visu meitas daiļumu, un meita atkal raganas meitas nedaiļumu. Raganas meita, tik daiļa kā saulīte, tūliņ aizsteidzās pie brāļa un izlikās par viņa māsu sacīdama, lai tik nu taisoties uz kāzām, jo pats valdnieks būšot viņu precēt. Bet otrā dienā īstā māsa laimīgi paspruka no raganas nagiem un arī atnāca pie brāļa. Raganas meita, to redzēdama, iestāstīja brālim: "Redz, kur nesmukā pelnrušķe lien, redz, kur pelnrušķe lien; liec viņai zirgus ganīt."

Brālis ticēja un izsūtīja to pie zirgiem. Pirmo dienu nekas; otru dienu arī tāpat, bet trešo dienu māsa bēdīgi dziedāja pie zirgiem :

"Ēda tautas, dzēra tautas

Mana brāļa gald' galā ;

Tava paša mīļa māsa

Zirgus gana vecainē."

Brālis, tas vārdus izdzirdējis, sāka uzprasīt, ko dziesmas vārdi nozīmējot? Māsa nu izstāstīja smalki, kā viņai noticies un kas blēdīgā meita īsti esot par māsu. Brālis nu vairs nekavējās: viņš lika raganas meitai, tāpat kā tur raganas mājiņā, atspļaut siekalas atpakaļ, un atdot īstai māsai viņas daiļumu. Un re, cik nu raganas meita palika nesmuka, bet īstā māsa tāda pati kā senāk. Nesmuko raganas meitu brālis izrīdīja ar suņiem no mājas un to aizdzina, kur nākusi.

Bet lai māsai atkal nenotiktu uz ceļa kāda klizma, tad brālis iedeva kucīti līdz un nosacīja tā: "Neej tu vairs gar raganas mājiņu gaŗām, bet skaties, kur kucīte tek, tur kāp pakaļ! Gan tad pārtiksi bez bēdām."

Māsa nu pārkļuva laimīgi un drīz nosvinēja ar jauno valdenieku priecīgas kāzas.

Piezīme. Šī pasaka līdz ar sekošiem variantiem gan nesastāda vienu noteiktu pasaku tipu, bet kā abu iepriekšējo numuru tālāk novirzījušies varianti. šīs pasakas ir tomēr apvienojamas vienā grupā. P. Š.