2. Burkinu Augusts Valmierā. LP, III, 32.

Reiz bijušas divas atraitnes: saimniece un valiniece. Saimniecei bijusi pieaugusi meita, un vaļiniecei bijusi pieaugusi meita, Tik vaļinieces meita bijusi daudz daiļāka par saimnieces meitu. Viņai tādēļ nākuši daudz precinieku, bet saimnieces meitai negadījušies nemaz. Saimniecei tas ļoti skaudis. Tā visādi zaimojusi vaļinieces meitu un rīdījusi pat savu meitu uz ienaidu pret nevainīgo. Bet meita neļāvusies no mātes gumdīties: viņa bijusi un palikusi labā draudzībā ar vaļinieces meitu. Tas saimniecei vēl vairāk skaudis. Beidzot tā savā skaudībā griezusies pie kādaa raganas pēc padoma. Ragana tai iemācījusi kādus nekādus vārdus un pamācījusi, lai nokaujot ķīvīfii un slepeni iedodot vaļinieces meitai apēst, tad tā palikšot mēma. Tāds padoms saimniecei vareni paticis. Viņa klusu atkārtojusi nelāgos vārdus, lai tos neaizmirstu, un izbridusi visus purvus, kamēr ķīvīti sadabūjusi. Trešajā dienā viss jau bijis sadabūts, viss izdarīts un ceturtajā dienā nabaga vaļinieces meita bijuši mēma, ka ne papīkstēt. Saimniece jau priecājusies, ka nu visi precinieki nākšot pie viņas meitas, bet nekā. Puiši teikuši: "Lai viņa ir mēma, bet viņa ir daiļa!"

To dzirdot, saimniecei nebija vairs pacietības; viņa lūkojusi nevainīgo meiteni pavisam nomaitāt.

Kādā jaukā dieniņā mēmā vaļinieces meitiņa iekāpusi laiviņā un vizinājusies pa ezeru. Saimniece to redzējusi, tā ieskrējusi pie savas meitas un teikusi: "Klausies, mēmā tur vizinās pa ezeru un labina puišus klāt. Iesim mēs ar pavizināties!"

Labi, aizgājušas. Ezera vidū saimniece teikusi: "Airēsim pie mēmās un ieņemsim viņu mūsu laivā."

Meita priecājusies par mātes draudzīgo prātu un airējusi turp. Iet mātei bijis. cits kas prātā; tā gan aicinājusi mēmo savā laivā, bet līdz ko nabadzīte kāpusi pār laivas malu, tā iegrūdusi to ūdenī, lai to noslīcinātu. Saimnieces meita, tādu ļaunumu redzēdama, ātri ielēkusi otrā laivā un ierāvusi slīcēju pie sevis. Tūlin sacēlies liels vējš un aizdzinis meitiņas pār ezeru uz citu pusi. 'Tur tās izkāpušas malā un samaldījušās trīs dienas, trīs naktis. Beidzot izsalkušas, nogurušas, iemaldījušās svešā muižā ar skaistu pili. Bijusi nakts, kad meitiņas sasniegušas pili. Un lai nevienu netraucētu, tās ielīdušas dārzā un domājušas tur līdz rītam nosnausties. Bet dārzā bijuši visādi ogu krūmi. Uz viena krūma pat augušas brīnumu ogas. Meitas sākušas ogas ēst. Un kā par laimi - meitiņa norāvusi nezinādama pāris ogu no brīnuma ogu krūma un tās apēdusi. Tai pašā acumirklī brīnuma ogas mēmo izdziedinājušas, viņa sākusi runāt. Nu bijis neizsakāms prieks abām.

No rīta muižas kungs ieraudzījis abas meitas dārzā. Tas ievedis tās pie kunga.

Abas gribējušas pie kunga par kalponēm līgt. Bet jaunajam kungam ļoti patikusi vaļinieces meita un jaunajam muižas kungam atkal saimnieces meita. Kungs nepieņēmis vis tās par kalponēm, bet bildinājis vaļinieces meitu par savu līgavu un pievedis saimnieces mietu muižas kungam klāt, lai to bildinātu par savu līgavu. Nu bijušas varenas kāzas abiem pāŗiem. Arī vaļiniece bijusi uz kāzām; tik saimniece nenākusi un nenākusi. Tā palicis. Saimniece dzīvojusi viena pati un nerādījusies savai meitai ne acīs. Tomēr ar laiku viss pārgrozījies. No tās dienas, kur saimniece tik auni bija sākusi ar vaļinieces meitu apieties, svētība saimnieces mājā negadījusies un negadījusies. Izlicies it kā viss labums bēgtin aizbēdzis. Maz gados saimniece izputinājusi savu mantu un māju, ka nebijis ne maizes ko ēst. To redzēdama, saimniece atzinusi savu ļaunumu un gājusi noplīsusi pie meitas lūgties, lai to ņemtu pajumtē. Meita tūlin to pieņēmusi; bet tik teikusi: "Mēs dzīvojam apakš kunga. tādēļ jāiet pilī runāt, vai tev arī atvēl še muižā dzīvot, jo pati labi zini, kādu ļaunumu toreiz kunga sievai. vaļinieces meitai, gribēji padarīt. Tādēļ jālūdzas, lai ir viņa piedotu."

Tā aizgājusi lūgties. Kunga sieva labprāt piedevusi un nu visi dzīvojuši laimīgi.