4. Teicēja 76. g. veca Īva Staleidzāne, Atašienes pag.

Vīnai meitai beja muote un kolpyune. Muote ar kolpyuni meitai vysu struoduoja un meita auga, nikaidu dzeives gryutumu nazynuodama. Meitas kolpyune kur tik guoja, arvīn runuoja: "Bāda, bāda, kas tevi izbāduos?"

Meita itūs vuordus bīži nu kolpyunes dzierdēja un reizi prasa: ,,Kī tys nūzeimej bāda, bāda, kas tevi izbāduos?"

Tad kolpyune pajēmja dīgu komūlīti, pasvīdja un soka: "Es tev paskaidruot navaru, bet tu ei pēc ituo komūlīša un izzynuosi, kū tys nūzeimej!"

Tad meita laidjās īt pēc komūlīša. Komūlīts šketerējās un meita īt pēc juo. Tai meita guoja dīnas divi, vai treis, posokā nav sacīts, un komūlīts pīvedja jū pi kaida kēniņa piļs vuortim. Uz vuortim ar zalta būrtim beja uzrakstīts: "Tys, kas naēss, nadzers, nagulēs un lasīs itūs rokstus treis dīnas, varēs īīt paitim vuortirn īškā un pīceļs cylvākus!"

Tuos piļs ļauds jau ilgus godus gulēja apbūrti. Meita atsasazda pi vuortim, naād, nadzer, naguļ un losa rokstus. Jau meita nūlasēja divi dīnas un jai brīsmīgi uzguoja mīgs. Te - kur bejuse, nabejuse - atīt vīna sīvīte. Tei beja rogonas meita. Meitai izspierga mīgs un tagad jei sasarunuodoma ar rogonas meitu, cītja trešū dīnu. Tai meita lasēja treis dīnas tūs rokstus naāduse, nadzāruse un nagulējuse. Kai tik beidzjās treis dīnas, vuorti atsataisīja un rogonas meita pyrmuo īskrēja īškā un pastuostīja pīsacālušajam nu apbūršonas kēniņam, ka jei nūlasēja. Meita pa treis dīnom beja nūvuorguse un lēni īsavylka pa vuortim. Rosonas meita pastuostīja kēniņam, ka tei nūvuorgūšuo meita atguojuse tik trešā dīnā un traucējuse jū lasīt. Kēniņš sasadusmuoja, īlyka nūvuorgušū meitu pogrobā, pīlyka pi pogroba durovom sorgu un baruoja pa lūdziņu, bet pats taisa kuozas ar rogonas meitu. Pyrms kuozom kēniņš sadūmuoja braukt uz pilsātu un nūpierkt vysim piļs ļaudim gastinčus. Braukdams uz pilsātu, kēninš prasīja nu vysim jaudim, kū kuram nūpierkt, un paprasīja ari nu meitas, kura sēdēja pogrobā. Meita soka: "Nūpiercīt man ļaļi, kura runoj!" Kēniņš pasasmēja un dūmuoja pats sevī: muļķam, muļķa gastiņes!"

Nūbraucja kēniņš uz pilsātu, sapierka vysim piļs jaudim gastinčus, kaidu kurs gribēja, un meitai atvedja ļaļi, kura runoj. Tai kai uz reita, kēniņš nūlyka kuozas ar rogonas meitu.

Meita sajēmja taidu ļaļi, kurai, kad pīspissi, jei izsoka: "Kū tu maņ pastuostīsi?"

Meita nūlyka ļaļi pret sevi un pīspīdja: "Kū tu maņ pastuostīsi?" prosa ļaļa.

"Es tev pastuostīšu un paskaidruošu, kū nūzeimej vuordi: bāda, bāda, kas tevi izbāduos?"

"Kad es dzeivuoju pi sovas muotes, tad kolpyune arvīn runuoja itūs vuordus. Vinu reizi es prasīju: "Kū tys nūzeimej?" Kalpyune man naatbildēja, bet īdevja komūlīti un sacīja īt pēc kamūlīša, tūlaik es izzynuošūt, kas tys asūt. Komūlīts škatynuojuos un es guoju pakaļ. Tai es guoju, guoju pēc komūltša un komūlīis mani atvedja pi ituos piļs vuortim. Uz vuortim beja uzroksts: "Kas treis dīnas naēss, nadzers, nagulēs un lasīs itūs rokstus, tys īīs pa vuortim īškā un apbūrtī iauds pīsaceļs." Es suoku lasīt un nūlasīju divi dīnas. Trešā dīnā atguoja rogonas meita un gaidīja, kad vuorti atsataisīs. Vuorti atsataisīja un jei īskrēja pyrmuo piļī pi kēniņa, bet es beju nūvuorguse par treis dīnas un navarēju paīt tai mudri. Rogonas meita mani apmaluoja kēniņam un tagad es saprūtu sovas kolpyunes vuardus: bāda, bādt, kas tevi izbāduos?" stuostīja meita ļaļai.

Itūs meitas vuordus dzierdēja pi pogroba durovom pastatītais sorgs, tyuleņ aizskrēja pi kēniņa un soka: "Tāvs, kēniņš, nasaprecej ar tū meitu, bet aizej pasaklausi, kū runoj sovai ļaļai tei meita, kura pasādynuota pogrobā!"

Reitā kēniņš aizguoja pi pogroba durovom un klausuos. Meita otkon pīspīdja ļaļai un ļaļa prosa: "Kū tu man pastuostīsi?" Meita atkon izstuostīja tū pašu, kū runuoja vakar, un vē turpynuoja: "Šūdīņ, kēniņš taisa kouzas ar tū rogonas meitu, bet man juosēd pogrobā un juorunoj ar tevi."

Vairuok kēniņš navarēja klausītis, attaisīja pogroba durovas, pajēmja meitu aiz rūkas un nūvedja uz sovu kambari, bet rogonas meitu pīsēja zyrgam pi astes un zyrgs jū saraustīja gobolūs. Kēniyš apsaprecēja ar meitu un šūdīy dzeivoj laimīgi.