5. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no Emmas Briedes Aumeisteŗos.

Vienc ķērnīna dēls bīš izkarots pavisam nabags. Tēvs māte tam bīši karā nokauti, pils un zeme izpostīta. Kērnīna dēls bīš pagalam nabags un tam vairāk mantas nav bīš, kā veci kankari mugurā. Kērnīna dēls domāš iet pasaulē un meklēt laimi. Viņš gāš, gāš, kamēr danācis pie lielas upes. Viņš nu skatījies un brīnījies: sak', kas tas par aužu pūLi, ko šis te stāv un gaida. Ķērnīna dēls gāš klā. Tā nu viņš vienam prasīš: "Ko viņi te stāv, ko šie te gaida?"

Tas cilvēks, kuram ķērnīna dēls prasīš, nu ar stāstīš, ka tie cilvēki esot sanākuši no malu malām un visi viņi gribot dabūt čūsku princesi. Tā nu ķērnīna dēls aka prasīš: "Kas tā tāda ir?"

Viņš cilvēks nu aka stāstīš, ka Gaujmālī esot sidraba pils to apsargājat liela liela čūska un neviena iekšā nelaižot. Bet pilī iekšā esot brīnumskaista princese un galvā tai esot nemirstības vaiņaks. Preicese nekad nenovecojot. Daudzi esot sanākuši, bet nevienc iekšā netiekot, jo čūska tikai tādu iekšā laidīšot, kam esot laba un šķīsta sirds. Kurš nu tai pilī iekšā tikšat, tas ar dzīvāšot ar princesi mūžu mūžus un nekad nevarēšot nomirt. Lielā čūska esot princesei rada un kurš gribot ar varu tikt pilī iekšā, to -čūska nospiežot.

Nu ķērnīna dēls ar gāš pūlī iekšā un sācis skatīties. Kādu gan tur ar nebīš : gan bagātu, gan nabagu, gan augstu gan zemu. Visi par to vien sprieduši, kā tikt pilī iekšā. Pašlaik uz skaista zirga jāš skaists princis. Viņš piejāš pie pils. Lielā čūska bīsi izlocīsies, kā vārti. Iet tiklīdz princis piejāš klāt, čūska spiedusies cie(t). Bet princis tik jāš pa spraugu iekšā. Nu čūska saspiedusies pavisam un nospiedusi princi.. Un daudz, daudz nospiestu cilvēku bīš pie čūskas zemē.

Ķērnīna dēls domāš: "Būtu jāprovē, kau(t) vai es ar mirs.t, bet ka tik dabūtu redzēt skaisto princesi."

Pienācis vakars tm to dienu vairs čūska nevienu pilī nelaidusi. Viņa tik pa dienas gaisma laidusi pilī iekšā. Visi turpat pie upes gulēši no [nost]. Nabagais ķērnīna dēls ar apgūlies. Viņš nu redzēš tādu sapni: bīsi skaista, skaista pils un tai pilī bīsi skaudīgi skaista princese un tai princesei bīš zelta kronis galvā. Tā nu princese sacīsi uz nabaga ķērnīna dēlu: "Neaizmirsti mani. Pie čūskas mājo viltība, pie manis miers un laime!" Ka nu ķērnīna dēls no rītina pamodies, ta domāš : "Patiesi vaiga būt. Lai jau nu mani čūska nobeidz, bet es iešu pie skaistās princeses."

Rītīnā, ka(d) saule lēkusi, nācis daudz cilvēku un visi gribēši tikt čūskas pilī iekšā. Kērnīna dēls ar gājš uz pili, ka kankari vie lēkuši. Ka nu čūska pamanīsi ķērnīna dēlu nākam, tā izliekusies lilā līkumā, iztaisīsi tādus kā lielus vārtus un Iuncināsi asti, metusi ar galvu, lai jau nu šis [ķēniņa dēls] bik iet iekšā. Nu visi brīnēšies tavus brīnumus, ka tādu kankarainu laiž čūska pilī iekšā. Bet nu no pils ar iznākusi pretī skaistā princese un galvā tai bīš tāds vaiņaks, kas spīdēš kā saulīte. Princese nākusi pretī un vedusi ķērnīna dēlu pilī iekšā. Ta nu viņa sasaukusi kalpus. likusi tiem taisīt vannu un nest dārgas drēbes, ko ķērnīna dēlam vilkt mugurā. Ka nu ķērnīna dēls bīš nomazgājies un apģērbies zelta drēbēs, ta viņš gāš aka pie princeses un tā to saņēmusi mīlīgi. Princese bīsi bezgala laimīga un nezināsi no lieliem priekiem ko darīt. Viņa ņēmusi sev no galvas vaiņaku un likusi to ķērnīna dēlam galvā. Tā viņa spēlēsies un priecāsies ap ķērnīna dēlu ilgi. Bet ķērnīna dēls bīš tāc bēdīgs un noskumis: Viņam licies, ka tā nav tā princese, kuŗa šo pagāšnakt saukusi un aicināsi pie sevis. Jo vairāk ķērnīna dēls skatījies uz princesi, jo nesmukāka tā izlikusies. Bet princese gribēsi tūlī kāzas dzert. Kērnīna dēls izdomāš šā un tā un beidzot arī nospriedis, ka tā nav tā princese, ko viņš sapnī redzēš. Viņš nu nodomāš tā: "Ne, nedzeršu ar viņu kāzas."

Bet princese nelikusi vais ķērnīna dēlam miera: dzeršot kāzas, dzeršot kāzas, lai šis vais nedomājot no šās vaļā tikt un ja šis gribēšot bēgt, ta šim būšot plāni, jo čūska tam dzīšoties paka( un šim tā un tā beigas vie būšot. Nu ķērnīna dēls apņēmies dzert kāzas ar čūsku princesi un tā nolikuši pēc trīsām dienām. Bet jau nākošā naktī ķērnīna dēlam aka rādīsies sapnī brīnumskaistā princese ar zelta kroni galvā un sacīsi: "Neaizmirsti mani! Pie čūskas mājo viltība, pie manis miers un; laime!"

Ka nu ķērnīna dēls pamodies, ta domāš: "Ne, nedzeršu vis kāzas."

Viņš nu lūdzis čūsku princesi, lai vē(l) at1iek kāzas pa trīs dienām. Ta nu viņš sacīš, Iai iztaisot sudraba kuģīti. Jau otrā dienā kuģīc bīš gatavs. Nu ķērnīna dēls aicināš princesi pavizināties. Princese bīsi ar mieru un nu abi iekāpuši kuģītī. Ta nu čūska, kas pili vaktējusi, sacīsi tā: "Pā(r) robežu nav brīvu braukt."

Vai ta robeža uz ūdens ar ir?" prasīš ķērnīna dēls. "

"Ne," - atbildēsi čūska. "Uz ūdens gan nav, bet tik uz sausas zemes."

Abi nu aizbraukuši pabraukāties. Bet ķērnīna dēls bīš nodomāš bēgt. Viņš mīlinājies ar princesi un tā iesnaudusies. Ka nu princese bīsi iesnaudusies, ta ķērnīna dēls noņēmis čūsku princesei no galvas nemirstības vaiņaku un uzlicis to sev galvā, iesēdies mazā laivīnā un bēdzis prom.

Ka ķērnīna dēls bīš jau jūŗā iekšā, ta uzreiz pamanīš, ka šim no pakaļas nāk lie(l)c melc mākonis. Ka nu mākonis nācis tūvāku, ta ķērnīna dēls pamanīš, ka tā ir čūska, kas saritināsies lielā dunčkulā. Ka nu čūska bīsi ķērnīna dēlam taisni uz galvas, ta izšāvusi garu mēli, sākusi nikni šņākt un gāzusies virsū. Bet tai pašā rāvienā - kur gadījies, kur ne - lie(l)c ērglis un tas klupis čūskai virsū. Ērglis iecirtis nagus čūskā un nelaidis tai krist zemē. Ta(d) viņš kliedzis uz ķērnīna dēla: "Bēdz, tev būs beigas, man būs beigas!"

Kērnīna dēls bēdzis ar. Ta nu aka čūska kliegusi: "Nocērt ērgļam kājas!"

Bet ērglis kliedzis: "Nocērt čūskai galvu!"

Nu ķērnīna dēls kā rāvis zobinu laukā, tā zvēlis un čūskai galva bīsi nost. Ta nu ķērnīna dēls palīdzēš tikt ērgļa nagiem no čūskas muguras vaļā. Nu ērglis sacīš uz ķērnīna dēlu: "Kāp man mugurā!"

Kērnīna dēls uzkāpis ērgļam mugurā un tas nu šo nesis, nesis brīnum tālu un beigās nolicis zemē un sacīš tā: "Ej nu uz pili, tur tevi gaida princese."

Nu ķērnīna dēls gāš uz pili. Viņš nu izskatījies pēc īsta ķērnīna: zobinc pie sāniem un vaiņaks galvā un tas spīdēš kā saulīte. Pie pils vārtiem bīš kāds gars par sargu un tas sacīš : ,,Tu esi tas, ko es izvēlēju, ej vie iekšā!"

Gars paklanījies un ielaidis ķērnīna dēlu 'pilī iekšā. Nu šim pretī nākusi brīnumskaista princese un tā bīsi uz mata tāda, kā sapnī rādīsies, un tai galvā bīš īstais nemirstības kronis no tīra zelta. Abi nu bīši traki laimīgi un abiem bīši galvās nemirstības kroņi.

Ķērnīna dēls ar princesi nodzēruši kāzas un dzīvāši laimīgi. Bet ķērnīna dēlam gribējies vē reiz tikt atpakaļ uz veco vietu, kur bīsi čūsku princeses pils. Reiz viņš sataisījies un aizbraucis uz veco vietu, izmeklējies, izmeklējies, bet kā nevarēš, tā nevarēš atrast to vietu, kur bīsi čūsku princeses pils. Pēdīgi viņš to ar uzgāš. Bet no pils vairs nebīš ne vēsts. Tai vietā bīsi tikai liela drupu kaudze: Kērnīna dēls nosēdies uz drupu kaudzes un domāš pac pie sevis: "Reiz es biju nabags un man gribējās mirt. Bet tagad man ir nemirstības kronis un es nezinu, kad es miršu."

Ķērnīna dēls sēdēš ilgi un skatījies Gaujā. Ta uzreiz no Gaujas pacēlusies čūsku princese ar vaļējiem matiem un tie bīši pagalam sajukuši. Viņa ar pirkstiem sukāsi sajukušos matus un raudādama sacīsi: "Do man, mammī', ķēniņu! Nau vais manas mammīnas."

Ka nu princese bīsi sasukāsi matus, ta viņa sacīsi: "Nu es redzēju savu mīļo un man jāiet aka simtu gadu gulēt. Ta es vē(l) reiz celšos augšā u ri pēc tam vairs ne!"

Princese aka nogrimusi apakaļ Gaujā un ķērnīna dēls gāš uz māju. Viņš mājā stāstīš princesei, ko viņš redzēš un kā bīš. Nu princese bīsi traki nobēdāsies un sacīsi: "Tu ar vais ilgi nedzīvāsi."

Tā ari bīš. Kērnīna dēls ar vais nodzīvāš tikai simc gadu un ta nomiris.

Piezīme. "Nemirstības kronis", "miera un laimes" solīšana. kā arī varoņa nāve. liecina, ka pasaka ir cēlusies no grāmatām. Viņa stāv tuvu kādai "Tūkstoš un vienas nakts" pasakai. Pasaka ir tomēr uzņemta, jo viņa nākot no tautas mutes m līdzinās īstām tautas pasakām par divām līgavām. P. Š.