1. No Seces. LP, V, 96.

Kādās mājās bija tāda pirts, kur vēlā vakarā ne domāt viens pats rādīties. Reiz svētvakarā meitas atnākušas no pirts un atminējušās, ka ķipītis lāvā aizmirsies. Baidījušās pakal iet; bet puisis iesaucies: ,,Kas par niekiem! Vai gribat redzēt - aiziešu viens pats!"

Aizgājis arī, bet tos brīnumus! Pirtī degušas svecītes un jauna. daiļa sieviete lāvā pērusies. Puisis drusku sabijies, bet šī mierinājusi: "Ko baidīties? Nāc vien iekšā!"

, Ko es iešu? Ja tikai savu ķipīti dabūtu - vairāk man ne,

vajaga." "Ai. puisīti, labā dvēsele, apsolies mani precēt, tad ķipīti atdošu. Esmu apburta ķēniņa meita ; ja ņemsi mani - būsi laimīgs, ja ne - dzīvs nepaliksi: "Tādēļ lūdzams brauc citu sestdienu še gar pirti, paņem mani un laidīsim pie mācītāja."

Puisis apsolījies. Pienākusi sestdiena - šis baidījies taču ar tādu spogoties un nebraucis. Te sestdienas naktī grabinās pie loga taisni tur, kur puiša gulta. Puisis iziet laukā - atkal šī; un nu lūdzas un lūdzas, lai turot vārdu; nākamu sestdienu viņa gaidīšot vēl beidzamo reizi, ja tad nesagaidīšot, būšot abi pagalam.

"Neko darīt!". puisis izdomājies, "liela nelaime - braukšu arī!"

Un nu cauru nedēļu par kāzām vien, runājis, par pirtnieci vien dziedājis. Citi, zināms, neticējuši, ka pirtī var brūte būt, bet kas viņam par daļu? Sestdienā saimnieks iejūdzis zirgus un prasījis: "Nu, kas ir? Neniekojies, saki tagad skaidri, kuŗās mājās tava brūte ir, kuŗās ne, ka zinu braukt."

"Kur nu citās mājās, ače, tepat mūsu pirtī, saimnieks!" "Muļķa prātā palicis! Cauru nedēļu samuldēji, vēl šodien nebeigsi!"

Bet puisis pilnā spēkā: "Te pirtī un nekur citur!"

Saimnieks netiepjas arī vairs, griež pirtij klāt. Bet, skat, nu tikai atveŗas acis: pirts izpuškota, ka brīnumi, galds klāts -viss viss uz labāko un pie lāvas sēž pati klājēja: daiļa princese zeltā un sudrabā. Ko nu gaidīt? Brauc gavilēdami pie mācītāja un darina kāzas. Kāzu dienā brūte teica:

"Labi, ka precēji mani; nu esmu no burvības vaļā un tu būsi ķēniņš pēc tēva nāves."