2. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Agrāk vienam saimniekam bijusi ļoti skaista meitiņa. Saimnieka meitiņu nozadzis velns un audzinājis to pirtiņā. Saimniekam velns atstājis nozagtās meitiņas vietā savu bērnu. Saimnieka meitiņa augusi pirtī un velna bērns saimnieka mājā.

Velna bērns bijis nejauks, zaglīgs un caurām dienām brēcis. Saimniekam bijis daudz rūpju un nepatikšanu. Kā par brīnumu bērns neaudzis lielāks un šūpulī vien gulējis.

Pagājuši sešpadsmit gadi. Velns audzinājis pirtī saimnieka meitu par raganu un saimnieks audzinājis velna bērnu par savu. Pa to laiku bagātais saimnieks bijis palicis nabags, jo daudz mantas tas bijis izputinājis, pie dakteŗiem braukdams un zāles pirkdams.

Velns atnācis uz pirti un teicis uz jauno raganu: "Tu esi sešpadsmit gadu veca. Bet es tev nedrīkstu vēl aiztikt. Kad tu būsi trīs reiz sešpadsmit .gadu veca, tad tev jāpaliek par raganu. Ja tu pa šo laiku daboni kristītu vīru, tad es tevi neaiztikšu."

Velns sācis raganu mācīt visā tās gudrībās. Ragana joprojām dzīvojusi pirtiņā un kad kāds puisis gar pirtiņu gājis, viņa to aicinājusi iekšā. Ja kādam gadījies pirtiņā ieiet bez saules, tad to ragana žņaudzījusi un mocījusi sacīdama: "Precē mani! Precē mani ! "

Un nabaga iegājējs tad ticis visu nakti mocīts un no rīta izlaists no pirtiņas līdz nāvei novārdzis. Neviens neiedrošinājies pirtiņā pa tumsu ieiet.

Reiz mājā ienākuši divi zaldāti un prasījuši nakts māju. Saimnieks neliedzis nakts māju. Vakarā saimnieks sācis ar zaldātiem runāties un stāstījis tiem par briesmīgo raganu, kas dzīvojot viņa pirtiņā. Zaldāti neticējuši. Tad saimnieks teicis: "Es maksāšu

tam piecdesmit rubļu, kas man atnesīs no pirts ceriem vienu akmeni."

Ja, zaldāti bijuši ar mieru iet, jo toreiz piecdesmit rubļu bijuši traki liela nauda. Abi zaldāti aizgājuši uz pirtiņu. Bet kad vajadzējis pirtiņā ieiet, tad vienam zaldātam sašļukusi dūša un tas teicis otram: "Ej tu pirmais, es tevi no pakaļas sargāšu."

Pirmais zaldāts iegājis pirtiņā un arī otrs jau gribējis iet. Bet te pirmo zaldātu saķērusi ragana, aptinusi tam savus matus ap kaklu un sākusi to žņaudzīt, Otrs zaldāts aizbēdzis. Pirtiņā palikušais zaldāts neticis vairs no raganas vaļā. Viņa tam uzmākusies: "Precē mani! Precē mani!"

Zaldāts manīdams, ka dzīvs no pirtiņas neiznāks, apņēmies raganu precēt. Tad ragana teikusi: "Pēc divām nedēļām dzersim kāzas. To vakaru priekš kāzu dienas tu man uz pirti atnes spaini karsta ūdens, vienu mārciņu ziepju un ķemmi. Lūdz visus uz kāzām. Nebēdā par naudu, man viņas ir daudz."

Ragana iedevusi zaldātam vienu akmeni no pirts krāsns ceriem un izlaidusi no pirtiņas. Zaldāts aizgājis pie saimnieka, atdevis akmeni un saņēmis piecdesmit rubļu.

Zaldāts palicis pie saimnieka un stāstījis tam, ka viņš apsolījies raganu precēt un tādēļ vien dzīvs iznācis no pirtiņas. Visi pagalam brīnējušies un arī zaldātam ar katru nodzīvotu dienu palikusi smagāka sirds. Zaldāts nekā vairs nav varējis darīt, jo baidījies no raganas atriebības.

Noteiktā vakarā priekš kāzu dienas zaldāts aiznesis raganai uz pirtiņu spaini karsta ūdens, ziepes un ķemmi. Ragana to sagaidījusi. Tad viga zaldātam stāstījusi : "Es neesmu ragana. Rit es būšu pavisam savāda. Es esmu saimnieka meita, bet velns mani mazu nozaga un manā vietā atstāja savu bērnu. ' Tas gul vēl tagad šūpulī un mans tēvs to tura par savu bērnu. Tu uzlūdz rīt uz kāzām arī manu īsto tēvu un māti. Apgādā man kūmas, jo es gribu rīt priekš laulāšanās krustīties. Nebēdājies ne par ko. Viss būs labi. Velns mūs rīt divjūgā vedīs uz baznīcu. Viņš sēdēs uz bukas, bet tev nav no viņa jābaidās. Priekš tam, kad mēs uz baznīcu brauksim, tu ieej saimnieka istabā un uzsit uz šūpuļa ar zobenu trīs krustus. Tad velna bērns aizskries prom un es tikšu pie sava īstā tēva un mātes. Tagad ej un nevienam nekā nestāsti par visu to, ko es tev stāstīju."

Zaldāts aizgājis. Viņš uzlūdzis saimnieku un saimnieci uz savām kāzām un sameklējis kūmas. Kāzu dienā zaldāts sataisījies, kā var uz baznīcu braukt, un iegājis saimnieka istabā, kur šūpulī gulējis velna bērns un nejauki ķērcis. Istabā neviena cita nav bijis. Zaldāts piegājis pie šūpuļa un uzcirtis ar zobenu trīs krustus. Velna bērns izskrējis no šūpuļa un pa logu laukā. Nelaba smaka vien nosmirdējusi. Tad zaldāts .gājis uz pirtiņu pie savas brūtes.

Kad zaldāts iegājis pirtiņa, tad negribējis savām acim ticēt. Viņa priekšā stāvējusi skaista meitene. Viņi abi izgājuši no pirtiņas. Pie pirtiņas durvim stāvējusi lepna karīte, divi vareni meļļi priekšā un kučērs uz bukas. Tas bijis velns, kas kučēra vietā uz bukas sēdējis. Brūte ar brūtgānu iesēdušies karītē un braukuši uz baznīcu.

Pie baznīcas bijis milzums aužu. Visi jau gribējuši redzēt raganu un viņas brūtgānu.

Mācītājs papriekšu brūti nokristījis un tad salaulājis. Arī saimnieks ar saimnieci bijuši baznīcā.

"Nu es esmu no velna vaļā," teikusi jaunā sieva.

Tad arī saimniekam un saimniecei nokritusi ka migla no acim un tie pazinuši savu meitu. Raudādami tie krituši tai ap kaklu un bijuši bezgala laimīgi.

Kāzas dzēruši trīs dienas un priekiem nebijis gala. Vēl tagad zaldāts dzīvojot tai pašā mājā, kuru sievas tēvs mirdams tam novēlējis. Viņa sieva esot vēl tikpat skaista, kā kāzu dienā.