Teicējs J. Sylāns Kaunatu pag.

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns vecs ar sovu buobu. Jīm bārnu nabeja, bet beja malna vistiņa un tei vistiņa kotru dīnu nūdēja pa divi ūliņas. Dzeivouja veči na boguoti ,un, na cīši bēdīgi. Nikaidas bādas ji naredzēja, bet vīna nalaime aim beja, ka nav bārnu, jīm Dīvs nadeva.

Kaidā dīnā malnuo vistiņa nūdēja treis ūliņas: divi ūliņas beja kai ūliņas, bet trešuo beja cīši lela. Veči gribēja itū trešū ūliņu puorsist un pasavērt, kas tymā ūliņā ir vydā. Lai syta cik sizdami, bet nikai navarēja puorsist, ūliņa beja brīsmīgi cīta. Pajēmja vecs itū ūliņu, nūlyka uz cepļa un pavysam par itū aizmiersa.

Vīnu reizi uz cepļa izskrēja pele un ar sovu asti puorsyta tū ūliņu. Nu tuos ūliņas izzalaupīja moza meitiņa, kura beja cīši smuka. Sēd aiz golda vecs ar sovu buobu, ād vuorētus zierņus un dzierd, ka nazkas uz cepļa runoj: "Mamiņ, es zierņu gribu!"

Nūsabeida vecs ar sovu buobu un guoja vārtūs. Veras: uz cepla sēd meitiņa. Prīcīgi palyka veči un pajēmja itū meitini sev par eistynū meitu. Dzeivuoja itei meitiņa pi veču, auga jei na pa dīnom, bet pa stundem, un taisījuos arvīn smukuoka un smukuoka Jei paleidzēia vecenei struoduot un kur rūkas pīliks, tī vyss gotevs apstruoduots.

Vīnu reizi meita runoj: "Es gribu īt pi veira."

Pabāduoja veči, bet kū darīt, vajag atdūt meitu pi veira. Veči uzaicynuoja vysu pasauli, kab pi jū meitas brauktu jauniči svuotūs, ka vysi byutu lobi un boguoti.

Vīnu reizi pībraucja daudz jauniču nu vysom pusem, vysi taidi muocīti un boguoti. Atbraucja taipat ari vīns nabogs puiss, jis kaut beia nabogs, bet cīši samuks. Meitai nabogs puiss uz reizes patyka un jei pasacīja, vysim dzieržūt : ,,Naboga puiss byus man par veirul"

Vysi boguotī jauniči uzreizes palyka dusmīgi un pasacīja: "Mēs nagribam, ka ar myusim aiz vīna golda sādātu itys naboga puiss."

Vecs ar veceni ari suoka lomuot sovu meitu un gribēja izdzeit nu nstobas tū naboga puisi, bet meita suoka rauduot un pasacīja: "Es ni pi vīna boguota naīšu, kai tik pi ituo naboga puiša!"

Vacs nagribēja, kab boguoti jauniči byutu dusmēgi, jis vysus jauničus sastatīja vīnā rindā. bet meitai aizsēja acis ar skustiņu un pasacīja : "Kuru tu, paša naradzūt, izlasīsi, tys byus tovs veirs !"

Meita apstaiguoja vysus tm pīguoja pi naboga puiša un izlyka jam uz kryutim sovu rūku un runoj: "Itys ir muns veirs!"

Kū darīt? Vysi boguotī jauniči aizbraucja uz sātu bez jaunives. Ūtrā dinā sataisīja lelas kuozas, labi padzēŗa un suoka dzeivuot laimīgi.