St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomos'ci do antropologii krajowej. T. XVIII, 360-366 (39).

Bjeia muotja i tāvs, bjedni ji tī dzjeivuoja. Nu, kū jīm daŗēt? Laidjās jī īt uz mježu naudys mjeklēt. Īt, īt i satjeik cylvāku, jis vaicoj: "A kur jius ejat?"

"A vot āmam, naudys kab dabuotu, ka mjes cīši bjedni ļaud's."

Atsoka jis: "Es jiusim īdūšu naudu, ka maņ atdūsit tuo, kuo pi jiusu nava."

Jī dūmoj, dūmoj: "A, jau atdūsim."

Nu jis jem i dūd naudys. A jīm bjeja sātā taida kjēvjeitja vaca, nūguoia tāvs pjēc kjēvi, aizjiudzja jū i atbraucja ar vazumu. a tys cylvāks pībēŗa jam pylnu vazumu naudys. Nūbrauc jī iz sāta i soka tys tāvs: "Nu, paldīs Dīvam, buobjeņ, jau mjes niu apzaprovjēsim."

Jī i rozadzjeivuoja, i maizis pierka, i trauku, i šuo, i tuo, vysa Jiau jīm iraida - dzjeivoj labi.

Par cik jau laika Dīvs dūd jīm dālu, a tys dāls aug jīm pa stundjam, da pa minutim izauga lels i soka tai iz muoti, iz tāvu: "Laidit maņ kuleiti, maņ juoit pa cieļu!"

Muotja pajēmja īlyka kulā maizis, gaļis kaidu kimūsjeņu, i vaicoj: "A kur tu, djēleņ, īsi? Mjes jau rodi [priecīgi] tjeva sagaidjēj'ši, a ka tu nūīsi pa cjeļu, kas zam vacuma [uz vecumam] mums maizis koč gabaleņu nūpjelņeis?"

Jis atsoka: "Ak mamjeņ. varbyut jius nagribējāt, kab es jiusim pjelņeitu, ka atdjevjāt mani cytam tāvam. Vasali, mamjeņ, tjātjeit, palīcīt, može [varbūt) jius mani vaira i naŗedzjēsit."

Nu, i nūgucja jis pa cjeļu. Guoja, guoja cik ilgi - īguoja lylā mježā i ŗadz, ka stuov ustobjeņa iz vystys kuojeņis, guņtjeņa dag, svjecja, i sjād vjecjeits, skaita gruomotā. Jis daguojis soka tai: "Uk, svātuos ac's! može īlaissit mani puorgulāt?"

"Djēļ kam? Īlaissim!"

Īlaidja jū, djevja jam tī vakaŗeņu aizāst [paēst] i saka tai : "Ok, djēleņ, jau tjeva tī gaida."

Vaicoj tys puis's: "Ak, svātuos ac's! a kur ta man juoit tuoļuok ?"

Vot soka tys vjec's, ka jam daudz paleigu naīdūškys, a dūškys jam vjezjeņu [vēziņu, kūjiņu], lai jis pasvīd, i kur jei vjaļsīs, tī jam byus i nūīt. Idaīs pi ūtra bruoļa, to jau tys bruoļ's pascjēškis [pasacīšot], kū vjāl daŗēt.

Jis puorgulēja nakti, reitā cjeļas i īt. Guoja, guoja i svīdja tti vjēzjeņu i daguoja pi ūtris ustobjeņis iz vystjeņis kuojeņis. Ŗadz, ka sjād vjecjeits i div svjecis dag, a jis skaita gruomotā. Daguojis prosās jis taipat: "Svātuos ac's! īlaidīt mani puorgulāt!"

Jis īlaidja jū, djevja jam drusku aizāst. Iz ūtris dīnys, puorgulējis nakti, ,raud jis i bāduojas, kai jis daīs da gola. A tys ac's svātuos soka iz jū: "Naraud, puiškiņeņ, es īdūšu tjev šņustukjeņu [mutslaucīti]. Tu kai nūzaslaucjeisīs ar jū, tai ŗedzjēsi, kur īt, i daīsi da trešuos ustobjeņis, da muna bruoļa trešuo, a jis tjev kaidu paleigu dūs."

Vot jis i nūīt. Ka nūzaslaukās ar tu šņustukjeņu, tai i ŗadz, kur jam cjeļš ira, i daīt pi trešuos ustobjeņis. Vieras: sjād vjacjeits i treis svjecis dag, a jis gruomatā skaita. Daguojis i prosās: ,,Ak, svātuos ac's, īlaid mani puorgulāt."

Jis i īlaidja jū, djevja jam aizāst, a iz ūtris dīnys soka tai: "Ša tjev, djēleņ, komūltjeņč. Kur tys komūltjeņč vjalsīs, tī tu i ej! Nazabeist, ka jis vjaļsīs pa purim i pa upim i pa jiurom, tjev nabyus nikuo, tu vys ej, kur vīn jis vja]sīs."

Vot jis īt, it, par jiurom i par azarim, i par upim, i par guņc upi, i par smalys [darvas] upi, i ŗadz, ka tys komūitjeņč nalels jau, nu i dazavjēļa jis pi elņis [elles] briuža, pi pakša, i nūstuoja. Davjedja jau da gola, i jis tī nūstuoja i stuov. Izīt jau tys juo lyluokojs tāvs i soka: "Ak tu, muns dāls! Es tjeva jau sjeņ gaidjēju. Kur tu cik ilgi aizzakavēji! Niu tu maņ byusi par dālu."

Vot jis jam tī struoduoja šū, tū, sabrauc jam gosti, kūmi, tam valuam - guļoj [mielojas], ād, dzer. Smala jīm tī par brandivīnu, par alu, čyuskys, vardjevis, rupuči par cjepjeti. A jis paleid's zam galda, izovys [izavas, vecas vīzes] zjeiž i nu tuo jis sjeits [paēdis] iraida.

Par cik laika, brauks jis otkon, tys valns, iz kūmu gostūs, i jū jem leidza i soka tai: "Dāls, tu toļko [tikai] turīs cīši, ka brauksim!"

Vot jis skrīņ pa gaisu, pa kūkizn, pa mjež.im, pa viersyuņam, pa guni i pa jiudini, vys skrīņ. Nu i daskrīņ jis da tinīnis, da kūma sova, i nūzatur. Sajem jau jū kūms: "Ak, gosti gosti!"

Jī taipat tī guļoj i ād i doncoj, i prosa tys kūms: "Puordūd maņ sovu dālu!"

A tys otkon turīs jau, ka napuordūškys ni par kū, jis rods, ka pats sagaidjēja. Jis jam moksoj, cikvīn jis grib - na, napuordūškys. Vot jis grib atjimt jū nu juo, a jis nadūd. I suoka Ji buortīs par jū, šys napadūs tjev jū, šys nagrib tovys naudys.

A tam puiškinam lobuok pi kūma, na pi ituo tāva. Jam bjeja mjeita, kūmam, i tjei mjeita tuo puiškina žāluoja. Vort jei i vuica jū: "Ka tu brauksi ar jū pa cjeļu, ar tāvu sovu, kai skrīsi par upi, tai tu īkreit upjā, a es tjevi ratavuošu [glābšu]!"

Vot ji kai skrīņ par upi, tai jis i īkreit. Tys tāvs dūmuoja, ka jis nūsļeika, i nūskŗāja pats pa cjeļu. A jei atskŗāja, izvylka tū puiškinu i nūvada jū iz sātu. Nu kū ta jīm darēt tagad? Jis aizļubjēja [iemīlēja] jū, a tys tāvs, tuos mjeitys jau, soka tai: "Žeņeitjās! šys pusdzjeivis sovys atdūškys, pusmanta."

I apzažeņēja i sataisjēja kuozys. Vot jī dzjeivoj, vysa jīm gona ira, boguoti, i sadūmoj jis, ka vajag jam tagad braukt da sovys muotis ar tāvu pazavārt.

"Nu koč ira myusim gona zyrgu. bet ir myusim labs uozjeits. Pajemsim mjes naudys, i braukdami nūpierksim kū āst. Vot mjes juosim ar uozi."

Jī i sasāda, jis nu prīškys, jei nu pakaļis i juoj. Tys uozjeits skrīņ cīši mudri. Jis jēmja jam aiz rogu, a jei aiz lipjeņis. Jei kai dūd jam par čūkstu, tai guņc vīn vart ap čūkstu i spiriņis skrīy. Par cik laika, daskŗāja Ji pi tāva, pi muotis vuortu. I izzataisjēja tys uozjeits par taidu jērzjeli, kai i kjēniņam taida nava: vīna spalvjeņa zalta, īttra sudobra. Pīsjāja jū pi vuortu i īt ustobā au tāvs muotja ? napazjeist. Cikom iī tī runoj, dazarunoj, ka jis dāls, .i suak muotia rauduot i vaicuot, kur jis bjeja, kai dzjeivuoja? Jis soka: ,,Īvjedīt, tjātjeit. mamieņ, munu zyrgu klāvā!"

Izīt tāvs jau vastu, vieras, ka taids jērzjels, ka daīt kluotu navar. Tāvs soka: "Ak, djēleņ, maŗr i klāva taida nava, kur ī vjast."

Jis atsaka: "Nu koč pogu linā, kuŗ koktā kaidā pīsīt, mums na ilgi tja gastjeitu."

A tāvs soka: "Djēļ kam, djēleņ? Voi ta tu nadzjevuosi ar myusu? Cik ilgi naŗadzjēiārnīs mjes, i tu jau gribi tagad pamjast myus ?"

"A kū ta pi jiusu pīdzjeivuoškys? Maņ iraida sova sāta, sova muiža, es jums gribu nūvjest ar sjevim!"

"Kur ta mjes, djēleņ, pi vacuma tai tuoļi brauksim par jiudini; par mježim. Mjes jau pi vacuma dzjeivuosim lobuak sovā sātā."

"Nu kai gribit, a maņ jau juojuoj pa cjeļu."

Vot jis laidjās braukt, a tāvs soka: "A može tu maņ, djēleņ zyrgu sovu pamjessi? Tu jauns, es vacs, to tu sjev vjāl aizdzjei vuosi. Maņ ir kjēvjeita, puormjeisim."

Jis soka: "Nu, nakas! Paruadi sovu kjēvjeiti!"

Izvjadja tāvs jū nu klāva, a jis kai pajēmja aiz astis, kai svīdja iz augstjeini, tai astja vīn palyka rūkā. I soka jis tai: "Na, tjāt, es tjev ita zyrga nadūšu, es tjev cytu atsyutjeišu."

Izvjadja jis sovu jērzieli, īsāda vjersum, a jis otkon palyka jarn par uozieiti. Sādās jis iz prīškys, pajem aiz rogu, sīva iz pakaļis pajem aiz lipys guņc izskrīņ, ka dūd por asti, i juoj iz sovu muižu.

Nu par šalti vaiaga jīm syutjēt tāvam zyrgu. Vot jis pajēmja sovys sīvys tāvu, salaidjēja [pataisīja] par zyrgu i aizsyutjēja; a tys zyrgs pajēmja nūžņaudzja muoti, tāvu. A dāls palyka par valnu i dzeivuoja muižā tamā, jam vyss labs palyka. A jis par tū atsyuta tū zyrgu, ka muotja ar tāvu atdjevja iū valnam. I bjeigta!