Teicēja Veronika Pizele Jasmuižas Blakās. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja veirs ar sīvu un jīm beja dāls Juonis. Dreiži muote ar tāvu nūmyra un Juonis palyka vīns pats. Jau Juonis izauga lels un jam vajadzēia īt dīnēt, Atspīdja Juonis ar maizes luopstu sovu ustabiņu un aizguoja dīnestī.

Laiks guoja un Juonis, atdīnējis sovus gadus, guoja uz sātu. Īdams uz sātu, Juonis nūpierka vazumu ladūņa un upurej Dīvam. Atīt engeļs un prosa: "Kū tu te, Juoņ, dori?"

"Dīvam upurēju!" atbildēja Juonis.

"Jau gon, Juonīt, ej uz sātu!" soka engeļs.

"Atdūd Saules meitu man par sīvu, tad īšu uz sātu!" atbildēja Juonis.

Engeļs aizguoja prūjom. Juonis nūpierka ūtru vazumu ladūņa un otkon upurej Dīvam. Atīt engeļs un soka: "Ej, Juonīt, uz muojom, jau gon Dīvam upurēt!"

"Atdūd Saules meitu man par sīvu, tad īšu uz sātu!" atbil,

dēja Juonis.

Tad engeļs soka: ,,Nu ej, ej, Juonīt, uz muojom!"

Juonis atguoja uz muojom, nūskaitīja puotorus un atsagula. Reitā pasamūst Juonis un redz, ka ar jū gu cīši skaista meita. Tei meita beja Saules meita. Pasaver Juonis uz golda un redz, ka uz golda vysaidu ēdīņu un dzērīņu pylns: "Tai luonis ar Saules meitu dzeivuoja ilgus godus.