405? A, Lerchis-Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, II, 4.

Kādam kungam bijis brīnum čakls puisis. Pa dienu strādājis, pa nakti gājis zvejot, jo kungs bijis ļoti kārs uz zivim. Tādam labam puisim kungs apsolījis arī labu sievu. Kādu dienu tas prasa: "Saki man taisnību, vai gribi precēties?"

"Gribu gan; bet pie manis neviena nenāk. Biju nodomājis tur kaimiņa saimnieka meitu, bet tēvs ne dzirdēt."

Kungs nu atsauc saimnieku uz muižu un noprasa itin īsi : "Vai dosi savu meitu manam puisim jeb ne?"

"Kad jau cienīgs lielskungs pavēli, tad jādod. Nu tad labi, nākošu svētdienu kāzas."

" Otrā gadā tai pašā dienā jaunais vīrs atkal iet zvejot, bet izvelk tik divas zivis: vienu sievai, otru sev. Sieva viņam prasa, kā tik vien esot laimējies, bet viņš atteic: "Nekas, sieviņ, katru dienu. māte raušus necep: iešu rītu; gan tad laimēsies citādi."

Aiziet otrā dienā, izvelk trīs zivis. Bet kā šis pēc trešās zivs sniedzas, tad gaisā sveša balss sauc: "Trešo zivi dod tam, ko neesi mājā pametis!" Acumirklī viņš nesaprot; bet pāriet mājā, un nāk pie jēgas: mājā jauns dēls piedzimis.

Pēc gadiem, kad dēls jau izaudzis, toreizējais zvejnieks atkal zvejo turpat un izvelk trīs zivis. Kā nu domā pēc trešās zivs sniegties, tā tāda pati sveša balss sauc : ,,Rītu ap šo laiku vajaga tavam dēlam te šinī vietā būt!"

Labi, dēls aiziet. Līdz ko labi aiziet, te atbrauc_ pa gaisu pelēka vārna spožā karītē, ieceļ dēlu iekšā un aizved dēlu pa gaisu vien lepnā, lepnā pilī. Pils priekšā vārna saka: .,Te tev trīs naktis grūti klāsies; bet pacieties tik, nesaki ne pušplēsta vārdiņa, tad ies labi!"

Tā arī bija ; naktī ienāk velns trijām galvām un moca šo tīri nost; bet viņš ciešas, zobus sakodis, un nesaka ne vārdiņa. No rīta vārnai jau galva balta. Otrā naktī ienāk velns sešām galvām un moca to vēl diktāki; bet viņš ciešas, zobus sakodis, un nesaka ne vārdiņa. No rīta vārnai jau mugura balta. Trešā nakti ienāk velns deviņām galvām un moca tik briesmīgi, ka tīri dzīvība sprāgst pa muti ārā; viņš nevarēdams vairs izturēt, iesaucas: "Vai Dieviņ, cik gŗūti!" '

To vārdu dzirdot, visi mocītāji pazūd, kā spoki. Vārna ieskrien iekšā, viscaur atkal pelēka, ka bijusi un saka: "Vai tu nevarēji vēl to mazo brītiņu izturēt? Viss būtu labi bijis. Tagad kāp man mugurā, es tevi aiznesīšu uz kādu pilsētu, tur tu salīgsi pie kāda kunga par puisi Tik sargies, dzīvo godi, jo tie tevi slepeni kārdinās uz visādiem nedarbiem, viņi itin labi zinās, ka tagad pilsētā mīti."

Kādu laiku dēls dzīvo itin godīgi pie kunga. Te uz reizi tas nevar nociesties, jānozog kungam zelta gredzens. Kungs liek bezgodi pie karātavām vest. Noved pie karātavām; te vārna klāt un sauc: "Kad jūs to cilvēku pakārsit, tad dzīvas ugunis jūs saēdīs!"

Visi, to dzirdēdami, sabīstas un skatās kur tad tāda balss atskanējusi. Bet kamēr šie domā skatīties, te vārna klāt, paņem noziedznieku uz muguru un aiznes to uz svešu, svešu jūras salu. Tur nav vairāk nekā ko ēst, kā zaļas sēnes, zaļas ogas, un nav neviena cilvēka, ar ko parunāt. Nabadziņš grauž tās pašas zaļās sēnes Un sērojas pēc tēva un pēc mīļām mājām ; tomēr kā tur tikt?

Te kādu dienu, jaukā laikā, kur jūŗa tik rāma kā spieģelis, viņš notālu izdzird runājam un strīdāmies. Vientuļnieks paceļ acis un noblenž, tālu tālu uz jūŗas laiviņu tuvojamies. Laiviņa nāk arvienu tuvāk arvienu tuvāk, kamēr jau tik tuvu, ka var sadzirdēt, ko tur laba runā. Ko nu runā? Strīdās uz postu. Beidzot laiviņa pienāk pie salas krasta un pietura. Trokšņotāji nu izkāpj ārā un, ieraudzīdami šo tur, paliek: itin priecīgi, sacīdami: "Ta ta brangi, ka tevi satikām! Še tev vienas kurpes, ar kuŗām vari aiztikt par ūdeņu rīdeņiem; viens kažoks, kuŗu apvilcis, vari pārredzēt visu plašo pasauli ; viena niedrīte, ar kuru vari tūkstoš velnus apsist. Šo treju lietu dēļ mēs jau blandāmies pār jūru septiņi gadi laiviņā. Tagad diezgan esam izplūkušies, ņem tu tās, lai dabūjam reiz mieru."

Viņš apvelk kažoku, un tūlīt reiz to pili, kur mocīts. Ko nu gaisīt? Grūž, kurpēs iekāpis, taisni projām un apsit ar niedrīti visus trijgalvjus, sešgalvjus uu deviņgalvjus. No rīta pelēkā vārna pārvērtusies par daiļu meitu. Viņa apķeras savam glābējam gar kaklu un saka tā: "Paldies, ka mani izglābi! Es esmu ķēniņa meita un citurīt, saulītei lecot, šī velnu pils nogrims; bet tai vietā izcelsies liela pilsēta ar divreiz tik skaistu pili. Tā mana tēva pils. Steigsimies tagad ārā uz viņu pakalniņu un noskatīsimies, kas te notiks."

Ja - no rīta saulītei lecot, velnu pils verdēdama noiet lejup un tai vietā izceļas varena pilsēta ar tūkstošiem ļaužu.

Dēls nu apprec ķēniņa meitu un paliek pilsētā par ķēniņu.