A. 407. No Marijas Romaņenko dz. 1794. g. Ludzas apriņķa Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podanie Lotewskie, Warszava 1892, 11.

Kādam karalim bija meita vārdā Helena; abi viņi bija ļoti dievbījīgi. Meita arvienu lūdza šādiem vārdiem : "Dieva Māte un mana, dod man laimi!"

Helenai drīzi nomira tēvs. Pēc viņa nāves jau bija pagājuši simts piecdesmit gadi. Helenai vienmēr brauca precinieki, bet viņa nolēma iziet tikai pie tā vīra, kuŗu norādīs pati Dieva Māte.

Drīzi vien Helenai nomira māte. Pēc viņas nāves jau bija pagājuši simts piecdesmit gadi. Helena ļoti vēlējās iziet pie vīra. Aizgājusi uz baznīcu, viņa nostājās Dieva Mātes svētbildes priekšā, un lūdza: "Dod man vīru: Dieva Māt!"

"Es došu tev vīru," atbild Dieva Māte, bet tikai nebīsties no viņa. Kad sēdēsit viens otram blakus, tad iespraud viņam apģērbā kniepadatu un ej viņam pakaļ! Kad viņš ieies kādā mājā, ej tu arī vigam pakaļ! Kad viņš atvērs durvis, nomet viņam pakaļ kamoliņu, bet kad viņš aizvērs durvis cieti, tad ej uz māju, bet neskaties atpakaļ!"

Helena, pārnāk mājā. nomaagājas, glīti apģērbjas, apsedz galdu diviem cilvēkiem un gaida savu mīļāko. Uzreiz ierauga baltās drēbēs ģērbušos jaunekli. Helena viņu lūdz, lai viņš nosēstas pie galda. Sēžot tam blakus, viņa iesprauž kniepadatu viņa apģērbā. Atnākušais jauneklis grib atkal aiziet projām, bet Helena solās to pavadīt uz māju.

"Nav vajadzīgs mani pavadīt," viņš saka. "Man Dieva Māte pavēlēja tevi pavadīt."

Vairāk viņa nerunāja tur nepamanīta aizgāja viņam pakaļ. Jauneklis iet atvērtā baznīcā, un iegājis mironu pagrabā nogulstas zārkā. Helena iemet zārkā kamoliņu un aiziet, pēc kam baznīca uzreiz aizslēdzas.

Kad Helena pārnāk mājā, Vissvētākā Māte viņai saka: "Liec, lai tev pataisa zārku no tīra zelta, tad izpušķojies ar puķēm, uzliec vaiņagu galvā un apģērb tās drēbes, kuŗas tavs tēvs bija licis taisīt tavām kāzām, un iegulsties tai zārkā, tad es atnākšu apskatīt, vai esi skaista."

Helena visu to izpildīja. Atnāk nu Dieva Māte un jautā: "Vai tev patika precinieks?"

"Man viņš ļoti patika," atbild Helena.

Tad Dieva Māte pieskārās viņai pie rokas un Helena palika bez dzīvības. Dieva Māte iesaucās: "Nesat zārku uz krusta ceļu!" Meitenes domādamas, ka dzird Helenas balsi, aiznesa zārku uz krusta ceļu un aizgāja, apraudādamas karalieni Helenu: Paskatoties atpakaļ, viņas ieraudzīja, ka zārka spožums apspīdēja visu lauku. Kad viņas pārnāca mājā un paskatījās uz to lauku, tad tur jau bija iestājusies tumsa.

"Mūsu gudro Helenu būs gan kāds nozadzis, žēl, ka mēs viņu tur aiznesām."

Par nakti uz krusta ceļa tanī vietā, kur stāvēja zārks, izauga skaista puķe. Pa šo ceļu jāja karaļdēls, kopā ar trim ģenerāļiem un, ieraudzījis puķi, teica : "Visu pasauli esmu pārbraucis, bet tik skaistas puķes un ar tādu smaržu nekur neesmu atradis."

Un karaļdēls pavēlēja vienam no ģenerāļiem to noplūkt. Ģenerālis gan lūkoja to noraut, bet tas viņam nekā neizdevās. Tad karaļdēls pavēlēja otram, bet arī tas nevarēja noraut puķi. Viņš nu sūta trešo ģenerāli un teic: "Mīļo brālīt, norauj man to puķīti, pus kaŗaļvalsts par to atdošu, bet bez šīs puķes nebraukšu uz māju." Trešais ģenerālis arī izmēģinājās to noplūkt, un mocījās nosvīdis, bet nekā nevarēja izdarīt. Beidzot piegāja pats karaļdēls pie puķes.

Tikko viņš puķei bija pieskāries, kad tā jau otrādās viņam rokās. Ietinis puķi zīda lakatiņā, viņš aizveda to uz māju. Puķe ļoti smaržoja un kad karaļdēls pārnāca mājā, tēvs, atrazdamies septītā istabā, to jau sajuta un domāja: "Droši vien dēls būs pārvedis no svešām zemēm dažādas smaržas."

Karaļdēls pa to laiku, ienācis savā istabā, piesita uz gultas pie sienas zelta riņķīti un ielika tur to puķi. Kad karaļdēls aizgāja pusdienu ēst, viņa sulainis skatījās caur atslēgas caurumiņu viņa istabā un novēroja, ka puķe sakustējās, nokrita uz gultas, no gultas uz grīdas un tur pārvērtās par skaistu karaļmeitu. Karaļmeita, staigādama pa istabu, teikusi: "Man ļoti gribas ēst un es būtu ļoti pateicīga tam, kas mani paēdinātu."

Pēc pusdienas atnāk karaļdēls uz savu istabu, bet sulainis viņu jautā: "Kāpēc mums nesacīji, ka pārvedi sev karaļmeitu?" "Ko tu šeit niekus runā," atteica karaļdēls.

"Paliec nākošā dienā pusdienas laikā savā istabiņā, tad arī tu to redzēsi, ko es šodien redzēju."

Otrā dienā karaļdēls palika savā istabiņā, un paslēpies skapī, skatījās pa caurumiņu. Sulainis apsedza galdu, sataisīja pusdienu diviem cilvēkiem un nolika uz galda dažādus ēdienus un aizgāja projām. Puķīte atkal iesāka šķobīties, nokrita uz gultas, no gultas uz grīdu, un no puķītes izgāja skaista karaliene, uz kuŗas drēbēm bija uzrakstīts : Gudrā Helena. Helena teica : "Es būtu tam ļoti pateicīga, kas mani paēdinātu.

Šinī brīdī iznāca no skapja karaļdēls un sacīja: "Es tevi paēdināšu."

Viņi nu nosēdās pie galda un sāka ēst pusdienas maltīti. Helena sākumā gan negribēja dzert vīnu, bet pēc tam bija tomēr pierunājama. Karaļdēls izdzēra pusglāzītes, bet viņa izdzēra otru pusi. Tad ierauga, ka puķe nozudusi un nav vairs, kur karalienei slēpties.

Karalis sacīja sulainim: "Es gan gribēju tevi nošaut, bet tagad būsi man par brāli. Tu pastāstīji man patiesību un par to es atdošu tev pusi no savas valsts."

"Es negribu karaļvalsts, bet palikšu tikai par tavu uzticīgo sulaini."

"Ej tagad pie maniem vecākiem un lūdz, lai viņi atļauj man apprecēties. Ja viņi jautātu, ko es vēlos precēt, tad saki, ka pats esi mani saprecinājis."

Atnāk sulainis pie vecākiem un līdz, lai viņi atļautu karaļdēlam precēties. "Ko tad viņš grib precēt?" jautā vecāki, "jo viņš jau ir vēl jauns un nav braucis nevienu bildināt?" "Tikai atļaujiet, es viņu saprecināšu." "Apskatīsim viņu, vai tā ir mūsu dēla cienīga."

Karaļdēls un pavada aiz rokas Helenu pie saviem vecākiem. Ieraudzījuši Helenu, viņa vecāki bija ar to ļoti mierā un atļāva dēlam viņu precēt.

Viss jau bija sataisīts kāzām, bet Helena teica: "Es iešu tikai pie tā, kuŗu man ir vēlējusi Dieva Māte; pie karaļdēla es neiešu." Neskatoties uz to, viņus tomēr sēdina karietē un ved uz baznīcu. Stāvēdama altāra priekšā uz deķa, Helena saka baznīckungam, ka viņa neiešot pie karaļdēla. Apskatījusies pa kreisi, viņa ieraudzīja mīļākā līķi, kuŗu viņai bija nozīmējusi Dieva Māte.

"Šeit ir mans mīļākais, viņa, rādīdama uz līķi, teica baznīckungam, salaulā mani ar to!"

Bet līķis atbildēja: "Pateicos tev, Helena, ka mani esi izglābusi no elles; vari salaulāties ar karaļdēlu."

Pēc šiem vārdiem līķis nozuda. Jaunieši nu salaulājas un dzīvo laimīgi.