1. A. 410. P. Š. Raunā.

Vecos laikos dzīvojis ķēniņš ar ķēniņieni, kuŗiem nebijis neviena bērna. Gan viņi lūguši Dievu un gājuši pie burvjiem. un raganām pēc padoma, bet viss tas neko nepalīdzējis. Pēdīgi ķēniņienei tomēr piedzimusi viena meitenīte, un nu abi vecāki bijuši bez gala priecīgi.

Ķēniņš licis sataisīt lielas kristības un uzlūdzis uz tām ļoti daudz ]aužu. Neaizmirsuši aicināt arī sešas raganas, kas tai valstī bijušas pazīstamas. Kristībās viena ragana vēlējusi jaunai princesei ilgu mūžu, otra lielu skaistumu, trešā bagātību un tā katrai bijusi sava laime ko vēlēt. Tai brīdi atnākusi vēl septītā ragana, par kuŗu ķēniņš ar ķēniņieni nebija nekā dzirdējuši. Tā nu jutusies apvainota un gribējusi par to atriebties. Šī septītā ragana sacījusi, ka sešpadsmit gadu vecumā Jaunā princese saduršot pie ratiņa pirkstu un nomiršot. To izsacījusi, svešā ragana atkal aizgājusi. Par laimi sestā ragana vēl nebija sievu laimi vēlējusi un tā nu lūkojusi ļaunās raganas lāstu mīkstināt, teikdama, ka princese tad vēl vis nemiršot, bet tikai aizmigšot un gulēšot tā simtu gadu.

Ķēniņš nu pavēlējis visus ratiņus sadedzināt, kas vien bijuši viņa valstī atrodami. Jaunā princese palikusi ar katru gadu skaistāka, gudrāka un mīļāka; kā jau raganas kristībās bija novēlējušas. Sešpadsmit gadu veca, princese uzkāpusi pils augšā un atradusi tur vienu ratiņu paslēptu. Tādu viņa nekad nebija dabūjusi redzēt un nonesusi to zemē. Kad nu viņa dzirdējusi, ka ar tādu ratiņu varot vērpt, tad viņa arī gribējusi pamēģināt, un viena veca sieviņa viņai arī ierādījusi, kā jāvērpj. Bet vērpjot viņa ievainojusi sev pirkstu, tūlin atkritusi atpakaļ krēslā un aizmigusi. Līdz ar skaisto princesi aizmigusi arī visa pils. Ap pili drīz vien saauguši lieli ērkšķi, tā ka neviens tur vairs nevarējis tikt iekšā. Gan daži nebēdnieki lūkojuši izcirsties biezajam ērkšķu mežam cauri, bet nevienam tas neizdevies.

Tā pagājuši ilgi gadi un neviens vairs īsti nezinājis, kas tai ērkšķu mežā atrodas. ļaudis stāstījuši tikai kādu vecu teiku, ka

aiz ērkšķiem esot apslēpta viena skaista pils, kur guļot tik skaista princese, kādas nekur vairs pasaulē neesot. To dzirdējis arī viens ķēniņa dēls, kas visādā ziņā gribējis pārliecināties, vai šiem aužu stāstiem ir taisnība. Viņš nu sācis cirst caur ērkšķiem ceļu un pēc lielām pūlēm arī izcirties cauri. Viņš iegājis pilī, kur visi audis gulējuši un viss bijis kluss. Pils zālē viņš redzējis lēnkrēslā guļam tik skaistu jaunavu, kādu viņš vēl nekad nebija redzējis. Skaistā jaunava viņam tā patikusi, ka viņš nevarējis vairs atturēties viņu nenoskūpstījis. Taisni tai brīdī bija pagājis simtu gadu un princese pamodusies. Līdz ar ķēniņa meitu pamodusies arī visa pils ar visiem ļaudim. Katrs sācis strādāt savu darbu, it kā nekas nebūtu noticis.

Nu bijuši visi ļoti laimīgi un turējuši svešo ķēniņa dēlu par savu glābēju. Drīz pēc tam ķēniņa dēls apprecējis uzmodināto ķēniņa meitu, un nu taisījuši lieliskas kāzas.

Piezīme. Var jau būt, ka šī pasaka ir cēlusies no J. Zvaigznītes tulkotās brāļu Grimmu pasakas (skat. Ievads, 114. 1. p.), bet es tiku to tomēr jau bērnībā dzirdējis no vairāk stāstītājām, kas to no grāmatas nebija lasījušas. Arī pie lībiešiem (skat. FF Communications, 66, 16) šī pasaka būs gan pārgājusi no latviešu puses Romantiskā satura dēļ uzrakstītāji būs viņu laikam noturējuši par grāmatu pasaku. P. Š.