2. A. 410. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis no 55 g. vecas K. Cīrules Smiltenē.

Vienam ķēnīnam nebīš ilgi neviena bērna. Pēdīgi ķēnīnienei atradusies meitīna un nu ķēnīc bīš varēn priecīgs. Viņč rikoš lielas krustabas un saaicināš krustabniekus no malu malām. Tai valstī bīšas trīspadsmit raganas Kēnīc diupadsmit raganas vee zināš um trīspadsmitās viņč nemaz nezināš. Diupadsmit raganas ķēnīc aicināš uz krustabām, bet trīspadsmitās neaicināš. Krustabu dienā sanācis lērums cilvēku, visas diupadsmit raganas ar bīšās klā un ķēnīc šās sēdināš ap galdu visas reizā un visām priekšā bīš zelta telēķis. Bet kā nu šās sasēdušās, tā ienākusi trīspadsmitā ragana, kas nebīsi aicināta, un ķēnīc šo ar sēdināš pie galda un aizlicis tai šādu tādu telēķi priekšā, jo vairāk zelta telēķu ķēnīnam nebīš. Nu par to trīspadsmitā ragana bīsi varēn pikta, un ka visas raganas vēlēšas princesei laimes, trīspadsmitā novēlēsi, lai princesei vērpot uzkrīt simtu gadu miegs, un pati tūlī no pils laukā un uz māju prom. Nu citas raganas tās trīspadsmitās raganas lāstus vē šā tā labošas un pasacīšas ķēninam, lai šis gādājot visas vārpstes pie malas. Ja princese saduršat pie vārpstes pirkstus, ta šai uzkritīšot simtgadu miegs.

Ķēnīc paklausīš, kā raganas šo mācīšas, un visā valstī vairs nebīš nevienas vārpstes. Princese bīsi jau liela un varēn smuka. Reiz ķēnīc rīkoš pilī lielas dzīres un princese skraidīsi priecīgi pa visu pili: Nu princese izskraidīsi malu maliņas un pēdīgi uzkāpusi pils tornī. Šī piegāsi pie vienām durim un dzirdēsi, ka aiz durim kas tā savādīgi rūc. Princese gāsi iekšā un redzēsi, ka tur sēd varēn veca vecene un vērp. Tā bīsi tā trīspadsmitā ragana. Nu princese pieskrēsi pie vārpstes, priecāsies un brīnēsies. jo viņa vē savā mūžā nebīsi vārpstes redzēsi, Nu princese tikmēr priecāsies ap vārpsti, kamē piegrūdusi nagus pie skriemeļa. Tūlī šī iekritusi gultā un bīsi pagalam un visai ķēnīna pilei uzkritis simtgadu miegs.

Ap ķēnīna pili apaugusi ērkšu sēta un nevienc vairs neticis pilī iekšā.. Visi zināši, ka pilī ir skaista princese, vārdā Roze, un ka šī guļ simtgadu miegu. Nu princesi iesaukuši par Ērkšķrozīti.

Pagāš gaŗš laiks un simts gadiem jau vaidzēš būt apkārt. Vienc princis izgāš uz jakti. Suņi dzinuši stirnu un šī izspraukusies cau ērkšiem un iebēgusi Ērkšurozītes pilī. Princis pamanīš, kur stirna iespraucas, un šis nu ņēmis zobinu rokā, izkapāš ērkšos caurumu un iegāš pils pagalmā. Bet kur vie šis gāš, visi visi guļ, vai tie cilvēki, vai kustoņi, vai putni. Princis ilgi staigāš pa pili apkārt un pēdīgi uzkāpis tornī. Nu princis redzēš Ērkšurozīti, kas bīsi ļoti skaista un likusies, ka aizmigusi vee ir. Princis saņēmis Ērkšurozīti rokās un nabučoš. Tūlī Ērkšurozīte modusies augšā, jo simtgadu miegs bīš pagalam. Visi pilī cēlušies augšā un ērkšu sēta pazudusi. Nu visi bīši no raganas lāstiem vaļā.

Ērkšurozīti iemīlēš princis un viņi saprecēšies un dzīvāši laimīgi.

Piezīme. Tā kā rokrakstā bija runa par "ratiņu" un "ratiņa vārpsti", tad teicēja būs gan vēl atcerējusies vārpsti, bet nebūs vairs zinājusi, kas vārpste ir. To ievērojot, viscaurēm ratiņš ir izlabots par vārpsti. P. Š.