1. A. 425 A. "So1tis' Ehewei b"; In1and 1852, 762--6,778-82.

Vecos laikos valdīja par Kurzemi viens varens ķēniņš, un toreiz tur notika daudz brīnumu, kādu tagad vairs nedzird. Reiz tur staigāja trīs skaistas meitas gar vienu ezeru. Diena bija karsta un apkārtne klusa, kādēļ meitas bija sadomājušas ezerā papeldēties. Domāts, darīts. Viņas drīz vien noģērbās, iegāja ūdenī un sāka cita citu visādi ķircināt.

"Es tev novēlu līdaku par vīru," viena teica, "jo tu māci labi ,peldēt."

"Es atkal novēlu tev zaļo vardi, jo tu tāpat ielec ūdenī kā viņa."

"Un Madaļai," tā nu izsaucās abas, "mēs novēlam čūsku ķēniņu par vīru. Viņš valda par ūdeni un viņa arī izskatās kā valdnieka meita."

Madaļa bija jaunākā un Skaistākā par visām trim meitām, bet viņa bija arī klusas un bailīgas dabas, kādēļ viņa par tādu runu ļoti izbijās. Kāda nelaime gan nevarētu notikt, ja čūsku ķēniņš, kas ūdenī dzīvoja, to būtu dzirdējis! Bet ūdens palika gluži mierīgs un meitas varēja netraucētas peldēties. Tad viras izkāpa no ūdens, un katra skrēja pie savām drēbēm.

Madaļa uzvilka savu kreklu, bet kā viņa sniedzās pēc svārkiem, tā ieraudzīja uz tiem lielu zalti. Raudādama viņa aizskrēja pie savām māsām un izstāstīja arī tām, ko bija redzējusi.

"Tā jau nav nekāda liela nelaime," abas atteica, "mēs uzmeklēsim kūjas un akmeņus un nositīsim to zalti."

Viņas nu arī tiešām sāka meklēt kūjas un akmeņus, bet pļavā nekur tādu neatrada. Madaļa atkal piegāja pie savām drēbēm un lūdza zalti, lai viņš ar labu prātu aizejot.

"Mīļais zalti, ej projām un atdod man manus svārkus! Es tevi mīlēšu un cienīšu, un kad tu atnāksi pie mūsu mājas, tad es tevi padzirdīšu ar saldu pienu."

"Mada!a," piepēži teica zaltis, "tev ir vairāk jādara, tev va jaga mani precēt! Citādi es neiešu no taviem svārkiem nost." Madaļa par to sabijās un žēlojās savām māsām. Tās viņu noveda pie malas un pamācīja: "Muļķe, saki tik: ja! Gan jau viņš aizies projām. Bet ja viņš vēlāku nāktu pie mums, tad jau gan brāļi zinās, kā tādu precinieku saņemt. Viņu sacirtīs simtu gabalos un atdos cūkām par barību."

Madaļa negribēja no iesākuma paklausīt, jo viņai bija bailes zaltim apsolīties. Viņai bija arī nabaga zalša žēl, kas nu būtu gabalos jāsacērt. Bet tā kā nu zaltis negāja projām, tad viņa arī pēdīgi apsolījās, lai tikai tiktu pie saviem svārkiem.

"Es pieņemu tavu solījumu," zaltis atteica, "bet man nepie tiek ar vārdiem vien. Dod tu man arī gredzenu no sava pirksta!" Madaļai nu uznāca atkal jaunas bailes, bet pusceļā arī vairs

nevarēja palikt. Raudādama viņa novilka savu vaŗa gredzenu, mātes dāvanu, no sava pirksta un nosvieda to zaltim. Tas viņai apsolīja atsūtīt dārgu zelta gredzenu, saņēma Madaļas gredzenu un ievilkās ūdenī.

Meitas nu aizgāja mierīgi uz māju, izstāstīja visu, ko bija piedzīvojušas, bet Madaļa palika bēdīga, gaidīdama, kas nu notiks. Trešā dienā pēc šā notikuma atskanēja mājā jautra mūzika. Muzikanti ar trumetēm un stabulēm jāja uz zirgiem, kas bija pušķoti ar bantēm un tresēm. Pēc muzikantiem jāja zalši, kas bija aptinušies zirgiem ap kakliem. Citiem zalšiem priekšā jāja viens liels zaltis, kas bija tērpies zelta bruņās un nesa uz mēles dārgu zelta gredzenu. Kad visi bija atnākuši, tad lielais zaltis sacīja: "Mēs nākam par preciniekiem, jeb ienaidniekiem, un gribam vest līdza skaisto meitu. Madaļas vecāki, dodiet mums drīz atbildi!"

Nabaga vecāki bija tā pārbijušies, ka nezināja, ko darīt. Madaļa pati bija aizbēgusi uz mežu un tur paslēpusies. Turpat mājā bija viena veca gudra sieva, kas deva šādu padomu: "Ko jūs tik ilgi domājat? Dodiet preciniekiem brūtes vietā vienu lielu baltu zosi. Ko gan muļķu zalši zina par brūti un precībām? Zaltis paņems zosi par īsto brūti un griezīsies atpakaļ savā ezerā."

Drīz vien viss tas tika ar prieku izdarīts. Zalši paņēma zosi, uzlika to kaut kā uz lepni greznota zirga un jāja līksmodami no mājas projām. Bet gar mežu jājot, zīles dziedāja: "Kas par brīnumiem! Zoss ir čūsku ķēniņa brūte."

Bet zalši tikai jāja projām, nemaz zīles neievērodami un pazuda ar visiem muzikantiem un zirgiem ezera ūdenī.

Mājā visi bija mierā. Likās, ka čūsku ķēniņš būtu ar zosi apmierināts, bet tomēr izrādījās, ka tā vis nebija.

Pēc trim dienām atjāja zalši ar saviem muzikantiem Madaļas vecāku mājā, un viens zaltis atkal teica: "Mēs nākam par preciniekiem, vai ienaidniekiem. Dodiet mums īsto brūti un paturiet savu muļķa zalti mājā!"

Vecāki atkal bija sabijušies un nezināja, ko darīt. Tāpat vecā sieviņa atkal pamācīja: "Ko jūs tik daudz domājat? Dodiet preciniekiem jūsu balto kazu. Gan viņa muļķu zalšiem patiks."

Viss tas tika drīz vien izdarīts un zalši aizjāja atkal līksmodami projām. Gar mežu jājot, zīles dziedāja: ,;Kas par brīnumu! Kaza ir ūdens ķēniņa brūte."

Zalši šās dziesmas neievēroja un iejāja visi priecīgi savā ezerā.

Madaļas vecāku mājā visi bija priecīgi, domādami, ka zalši nu ar kazu būs apmierināti.

Bet viņi bija maldījušies. Trešā dienā zalši sajāja atkal, šņākdami vien, Madaļas mājā. Zalšu vadonis sacīja: "Ņemiet savu muļķa kazu atpakaļ un dodiet mums tūlin īsto brūti, savu meitu! Ko jūs, neprašu ļaudis, baidaties? Manam kungam un ķēniņam ir tikai virs zemes zalša izskats. Savā valstī, ūdenī, viņš ir kā cilvēks, nes zelta kroni un valkā greznas drēbes. Viņa māja ir skaista pils, kur viņš laimīgi dzīvo un dara laimīgus arī citus, kas atrodas viņa tuvumā. Jūsu meitai būs liela laime priekšā. Kādēļ jūs kaitinat ķēniņu ar tādu rupju viltu? Vēl viņš ir žēlīgs, bet

kad viņš saskaitīsies, tad čūskas norīs jūsu lopus un pūķi sadedzinās jūsu mājas."

Sabijušies no tādiem draudiem, vecāki nu vairs nedomāja par viltu ; arī kaimiņi lūdza padoties zaltim, jo viņa vara esot liela un viņa prāts negrozāms.

Atsauca nabaga Madaļu šurp. Viņu nu izpušķoja kā uz pēdējo gaitu un nodeva zalšiem. Vecāki viņu svētīja, lūdza viņus vēl apmeklēt, ja viņas bīstamais vīrs to atļautu. Rūgti raudādama, Madaļa visu apsolīja, un tā pati vecā sieviņa vēl piebilda: "Bērns, tu jau gan savu vīru varēsi pierunāt. Jauna, skaista sieva ir vienādi valdījusi par savu vīru, lai tas būtu arī pats pūķis bijis."

Jaunava nu sēdās uz atvestā zirga un aizjāja daudz ātrāki, kā tas agrāki bija noticis ar zosi un kazu. Kad dažādo čūsku pulks jāja gar mežu, tad zīlītes dziedāja: "Skataities, skataities, kur jāj ūdensķēniņa skaistā brūte!"

Madaļas vecāku mājā nu bija atkal viss klusu un mierīgi, un nekas vairs audis nebaidīja. Vecāki gan šad un tad aizgāja uz ezeru un sauca: "Madaļa, Madaļa, kā tev klājas?"

Bet viņi nedabūja nekādas atbildes. Viņi gan nožēloja savu zudušo meitu, bet viņiem pašiem klājās arvien labāki tin labāki. Viņu bišu stropi pildījās ar medu, lopi vairojās, medība veicās, bet vislaimīgākā bija zveja. Likās, ka pats ūdens ķēniņš nāca viņiem palīgā.

Viens gads bija tā pagājis, kad Madaļas māte atkal sēdēja ezera malā, domādama par savu meitu. Te piepeldēja viena zaļā varde un kurkdama paziņoja: "Tava meita sūta tev labas dienas. Viņai ir viens mazs dēliņš un to sauc par Nieku."

Varde ielēca atkal ūdenī un pazuda, bet māte aizgāja uz māju un pastāstīja jauno vēsti arī citiem ļaudim.

Tā nu atkal bija pagājis viens gads, un Madaļas māte atkal sēdēja ezera malā, domādama par meitu un viņas dēliņu. Nu pielīda viņai viens vēzis un sacīja: "Tava meita sūta tev labas dienas. Viņai nu ir viena maza meitiņa; Nieka vārdā."

Māte lūdza vēzi, lai viņš arī meitai .nonesot labas dienas un lai lūdzot viņu atnākt kādreiz pie viņas ar saviem bērniem pasērsties.

Madaļa dzīvoja apakš ūdens tik laimīgi, kā nemaz nebija gaidījusi. Viņa atradās skaistā glāžu pilī ar spieģeļu sienām. Viņas vīrs arī bija skaists cilvēks. Viņš viņai stāstīja, ka to redzot, viņš bija to tūlin iemīlējis un arī dzirdējis viņas māsu novēlējumu. Tāpat arī Madaļa mīlēja savu vīru. Viņa rokām gan bija tādi kā roņa nagi, viņa mēle dažreiz savilkās smaila kā šautra, uztraukumā viņš drusku šnāca un mazliet viņam bija zivs smaka; bet Madaļa bija gudra un saticīga. sieva, kas šādus niecīgus vīra trūkumus neievēroja.

Madaļa bieži vien domāja par saviem vecākiem, un kad nu vēl vēzis bija atnesis vēsti no mātes, tad viņa sāka sirsnīgi zalti lūgt, lai laižot viņu pie vecākiem pasērsties, ko viņš arī jau agrāk bija apsolījis. Zaltis sarauca pieri, drusku šņāca un savilka smailu mēli, bet pēdīgi tomēr padevās. Tikai to viņš cieši noteica, lai nepaliekot ilgāki par trim dienām projām. Madaļa arī apsolījās, paņēma visādas dāvanas un taisījās ar abiem bērniem ceļā. Nonākuši pie ezera krasta, viņa pati, Nieks un Nieka, iesēdās skaistos gliemēžu ratos, kuŗus vilka divi rupuči. Mājā iebraucot, saskrēja visi !audis apskatīt tādus neredzētus brīnumus. Madaļa ar abiem bērniem nomutēja tēvu un māti, kā jau pateicīgiem bērniem pieklājas.

Vecākiem tomēr nebija pa prātam, ka viņa dzīvo ar tādu kustoni. Viņi sāka baidīties, ka no to bērniem nekas labs nevarot iznākt. Nieks un Nieka gan bija skaisti bērni, bet viņu rokām bija tomēr roņa magi, un viņu mēlītes bija smailas kā šautras. Visi mājas ļaudis par to baidījās. Viņi domāja, ka tādi varot tapt cilvēkiem ļoti bīstami! Tā nu visi sarunājās un nosprieda, ka zaltis ar viņa bērniem ir jānogalina.

Tika sameklēti mednieki, kas prot labi ar stopiem šaut. Kad Madaļai bija jābrauc projām, tad tie paslēpās ezermalas krūmos. Pēc trim dienām iznāca atkal Madaļai gliemēža rati pretī un tos vilka divi lielas čūskas. Daudz mazas čūskas tām gāja līdz par sargiem. Tā nu Madaļa ar abiem bērniem bija nonākusi ezera malā, un pats zaltis iznāca no ūdens tiem pretī. Tai brīdī mednieki izšāva uz to ar saviem asiem šautriem. Nāvīgi ievainots, zaltis drīz vien bija pagalam. Čūskas nu gan uzbruka šāvējiem, bet sava ķēniņa viņas tomēr vairs nevarēja glābt.

Madaļai ar abiem bērniem tomēr izdevās ūdenī paslēpties, bet kas ar Madaļu ir tālāk noticis, nav nekas zināms. Nieks un Nieka palika ūdenī dzīvot, un atriebdamies par tēva nāvi, viņi allaž grib cilvēkiem kaitēt. Nieks vajā skaistas sievietes un lūko tās ūdenī ieraut. Nieka atkal vilina jaunus vīriešus ūdenī. Dažs labs jauneklis ir tādā ziņā dabūjis savu galu.

Piezīme. Šī pasaka ir brīvi tulkota nu vācu valodas, izmetot dažus sīkumus, ko laikam uzrakstītājs pielicis no savas puses. Daudz vairāk to ir saīsinājis un sagrozījis A. Lerchis-Puškaitis savā krājumā (VII, II, 19, 1, 1). P. Š.