2. A. 425 A. K. Žiema Ozolniekos pie Jelgavas. LP, III, 20.

Kādā karstā vasaras dienā, pašā dienasvidū, trīs meitas gājušas uz jūŗu mazgāties. Mazgājoties viena tikusi: "Nu, redzēs gan, kuŗa no mums pirmā apprecēsies!"

Otra atbildējusi: "Pirmā apprecēsies tā, kuŗa visskaistākā!" Trešā neteikusi nekā. Pēc kāda brīža trešā meita izkāpusi

pirmā no ūdens un taisījusies ģērbties. Bet līdz ko ņēmusi balto linu kreklu, tā sarāvusies : uz krekla gulējis zaltis. Meita lūgusi zalti. lai ejot nost; bet zaltis atbildējis: "Apsolies man par līgavu, tad iešu!"

"Kālab ne?" meita smējusies, "Atstāj tik manu kreklu!" Bet zaltis vēl negājis: lai dodot viņam savu gredzenu. Meita novilkusi gredzenu un iedevusi to zaltim. Acumirklī zaltis pazudis ar visu gredzenu jūŗas dziļumos. Mājā ejot, trešā meita raudājusi, bet tās divas mierinājušas: "Ko zaltis zin par līgavu?"

Pēc trim nedēļām zaltis nācis savai līgavai pakaļ. Viņš iznācis no jūŗas ar lielu godu, pats sēdējis zelta karītē, zelta kronis galvā. Iejūgs laistījies tīrā dimantā, gaŗa rinda to pavadījuši koklēdami, spēlēdami.

Līgava, to redzēdama, prasījusi saviem vecākiem: "Tēt, māmiņ, ko nu darīšu? Redz, kur zaltis nāk man pakaļ."

Vecāki pārbijušies, nezinājuši, ko atteikt, ko iesākt. Bet kāda vecenīte tos pamācījusi: "Ko zaltis zin par līgavu? Iedodiet tam kādu zosi, gan paliks mierā un aizies atpakaļ."

Vecāki iedevuši meitas vietā zosi. Zaltis priecīgs paņēmis zosi un braucis atpakaļ; bet ceļa malā zīle dziedājusi: "Zaltis, vīriņš, zostiņu ved!" Zaltis apmanījis, ka piekrāpts.

Pēc trim nedēļām zaltis otrreiz braucis līgavai pakaļ. Šoreiz tas bijis sapīcis un itin dusmīgi uzprasījis, lai atdodot līgavu. Bet tā pati vecenīte pamācījusi: "Ko zaltis zin par līgavu? Iedodiet tam kādu kazu, gan paliks mierā un aizies atpakaļ."

Vecāki iedevuši meitas vietā kazu. Zaltis priecīgs paņēmis kazu un braucis atpakaļ; bet ceļa malā zīle dziedājusi: "Zaltis, vīriņš, kaziņu ved, kaziņu ved!" Zaltis apmanījis, ka piekrāpts

Pēc trim nedēļām zaltis trešo reiz braucis līgavai pakaļ. Šoreiz tas bijis ļoti dusmīgs, viņš nikni uzsaucis, lai nu vairs nejokojoties, citādi klāšoties ļoti slikti."

Neko darīt, bijusi jādod īstā. Zaltis priecīgs paņēmis savu līgavu un braucis atpakaļ. Ceļa malā zīle dziedājusi: "Zaltis, vīriņš, līgavu ved! līgavu ved!"

Viss gaŗais trācis nozudis ar līgavu jūŗas ūdeņos.

Pirmā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūŗu prasīt: "Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele, kā tev klājas?"

Iznākusi varde no jūŗas sacīdama: "Tavai meitai klājas labi; viņa dzīvo skaistā Pilī un auklē savu mazo dēliņu!"

Māte priecājusies par tādu vēsti un gājusi uz māju.

Otrā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūŗu prasīt: "Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele, kā tev klājas?"

Iznācis vēzis no jūŗas sacīdams: "Tavai meitai klājas labi; viņa dzīvo skaistā pilī un auklē savu mazo meitiņu."

Trešā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūŗu prasīt: "Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele, kā tev klājas?"

To dzirdēdama, zalša līgava apkampusi savu zalti un lūgusi, lai laižot viņu ar saviem diviem bērniņiem pie mātes paciemoties. Zaltis gan negribējis, negribējis, bet beigās atlaidis ar uz trim nedēļām.

Zalša līgava nu paņēmusi savus divus bērniņus klēpī un izbraukusi pie māmuliņas. Divas vardes vilkušas ratus un līdaka bijusi par kučieri. Māmuliņa sagaidījusi meitu abām rokām un priecājusies par viņas abiem bērniņiem.

Trīs nedēļas zalša līgava paciemojusies, un tad gājusi atpakaļ uz jūŗu.