3. A. 425 A. J. Ezers no Ragu Andreja Gramzdā. Jkr. V, 182(12) LP, VII, II, 19, 2, i.

Kādai mātei bija trīs meitas, no kurām jaunākā tā visskaistākā, īsta puķīte. Reiz aiziet visas mazgāties uz jūŗu. Iznākušas no ūdens, viņas redz lielu, gaŗu zalkti, ar kroni galvā. Šis gul saritinājies uz jaunākās māsas drēbēm. Grib aizbaidīt - velti! Viņš ne galvas nepacel. Lūdzas -- ne kustēties nepakustas. Mēģina daždažādiem apsolījumiem viņu aizvilināt, bet zalktim tie neliekas būt pa prātam. Beidzot viņš paceļ galvu un saka uz jaunāko: "Ja solies man būt par līgavu, tad došu drēbes."

"Būšu!" jaunākā atbild, neapdomādama, ko izrunā. "Bet par uzticības zīmi dod man savu gredzenu."

Ņem!" meitene nomet gredzenu, priecādamās par atdabūtām "

drēbēm. Gredzenu uzmaucis mēles galā, zalktis lepni iecilpo jūŗā. Meitas jokodamās, iet mājās.

Trešā dienā jāj precinieki : pa priekšu stabulnieki, bundzinieki tad zalktis, beidzot viņa pavadoņi. Visi nostājas meitu mātes durvju priekšā un prasa jaunāko meitu. Šī aiz bailēm nezin, kur ielīst. Vecenes dod padomu, lai pārģērbjoties, nostājoties rindā ar citām jaunavām un zalktim liekot trīs reizes minēt. Ja neuzminēšot, tad nedabūšot. Zalktis katru reizi uzmin. Dabūjis jauno līgavu, viņš ar pavadoņiem aizripo. Vecāki vai visas asaras grib izraudāt, bet kas vests, tas vests.

Māte gan sapņo, ka viņas jaunais znots nav vis zalktis, bet jauns stalts vīrietis, tomēr nevar un nevar apmierināties. Pagāja dažs gads. Meita atbrauc sērsties. Prieks neizsakāms, visvairāk gan par to, ka dabūjuši zināt, ka viņai pie zalkša labāki klājas, nekā tēva mājās.

Meitai mājās braucot, māte brauc līdz. Ai! kāda pils. Kādi greznumi! Viņai acis apžib. Pilī māte ievēro visu smalki. Noskatās arī, kur zalktis noliek savu ādu, kad no tās izlīdis, gribēdams par cilvēku tikt. Reiz zalktim guļat, māte iemet ādu kurošā krāsnī, zalktis, ādas neatradis, domā, ka viņa sieva būs pastrādājusi kādu neda-bu. To pasaucis, viņš iedod tai katrā rokā pa dzelzs nūjai un uzliek viņai tik smagas bruņas, ka tā gandrīz nespēj panest. Tad pļiuks, pļauks! par katru ausi pa pliķim un viņu padzen. Rau, skaistā sieva ir pārvērtusies par vecu, līku veceni.

Tā viņa ilgi blandījās apkārt, kamēr nonāca pie lielas stikla pils, kuŗai priekšā bija augsts akmeņu kalns. Pārrāpusies pār kalnu, tā iekļuva pilī. Viņa neviena te nepazina un arī neviens viņas nepazina, kā vien zalkša māte. Šī zinādama, ka zalktis viņu nepatiesi nosodījis, apžēlojās par viņu un pieņēma to par zosu ganu.

Rītā agri zosis ganos dzenot, iedod vecs vīriņš viņai vārpstu un saka: "Turi šo vārpstu, tad tev labi klāsies. Ganos izdzinusi, piesit ka;trai zosij ar to, tad zass tiks par akmeni un tev nepazudīs. Vakarā, kad laiks mājā dzīt, piesit atkal ar vārpstu katram akmenim un akmens pārvērtīsies par zosi.'`

Kā mācīja, tā arī darīja. Izgāja zosis pirmo dienu, zalkša māte nevarēja nopriecāties vien. Otrā dienā viņa vēl vairāk priecājās un sacīja: "Došu tev savu dēlu par vīru, bet par to vēl tev jāvērpj trešo dienu pakulas. Gribu redzēt, vai tu proti arī darbu."

Gane vērpj, ka spurdz vien. Stikla pils jaunajai mantiniecei pārāk iepatīkas zelta vārpsta.

"Māt, nopērc vārpstu no mūsu kalpones!" viņa lūdzās veceni. "Sieviņ, diezgan vērpts!" zalkša māte saka. "Tu māki darbu. Atdod man vārpstu un par to ņem manu dēlu par vīru."

Dēls guļ, krāc un sten, ka istaba trīc.

"Celies, manu vīriņ, jau diezgan gulēts," viņu modina gane. Dēls atver acis un ierauga savu sievu. Pliuks, pļauks! par abām ausim un tā pārvēršas par vēl skaistāku, nekā agrāk bija. Zalktis tagad pārvērsts uz visu mūžu par cilvēku, nosvin otru reizi kāzas un dzīvo laimīgi, jo laimīgi.