4. A. 425 A. J. Ezers no Piziķu Matīsa Kalētos. Jkr. V, 144(13). LP, VII, II, 19, 2, 2.

Reiz trīs ķēniņa meitas aiziet uz jūŗu mazgāties. Nomazgājušās iet ģērbties un ierauga uz jaunākās māsas drēbēm lielu zalkti.

"Gaŗais, ej projām. atdod manas drēbes!"

"Ja būsi mana līgava, tad atdošu," viņš atbild.

"Teic, ka būsi," vecākās māsas skubina, "neba viņš tevi pazīs."

,Būšu!" viņa saka.

Zalktis aiziet. Nākošā naktī klaudzina pie pils durvim. Ķēniņš iet skatīties, liels zalktis saka: "Laid mani pie līgavas! Ja nelaidīsi, tad tava pils būs pelnos."

Ķēniņš sasaucis daudz meitu, saka zalktim: "Ej, skaties, kuŗa tava līgava."

"Te viņas nav!" zalktis atbild, acis uzmetis.

Cits nekas neatliek, kā dot meitu. Zalktis apprecās. Ķēniņš jaunajam pārim uztaisa savā pils dārzā istabu. Reiz zalktis sievai saka: "Ja nevienam nesacīsi, tad tev ko pateikšu. Esmu nolādēts ķēniņš. Ja izlienu no ādas, tad palieku par cilvēku."

Sieva nevarēja ciest mātei neteikusi. Kādu dienu staigā zalktis ar sievu par dārzu. Ķēniņiene aiz bēdām sadedzina viņa ādu.

..Man deg mugura!" zalktis iesaucas. "Par to, ka esi izpļāpājusi, tu mani pieminēsi."

Viņš nozūd. Sieva ir apklāta ar zvīņam, kā ar bruņim. Viņai atliek tikai sunītis un kaķītis. Kādu reizi šie saka sievai: Neteic nevienam, ka mākam runāt. Ņem šo zelta vistu ar četrpadsmit cāļiem, šās divdesmit septiņas sveces un šo dimanta putnu (kokli). Iesim uz viņu kalnu. Tur tava vīra pils un valsts. Noiet.

"Ej iekšā," viņa atkal saka, "un prasi dienestu." . Kādu ?"

"Kautkādu."

Viņai liek zosis ganīt. Vecene ķēniņa māte, ierīko, ka katru dienu pazūd pa zosij. Bet gane gudrāka: ganos izdzinusi, piesien katrai zosij akmentiņu pie kājas. Vakarā viņa atraisa un pārdzen mājās. Zosis visas. Ganei dod ēst, kas suņiem atlicis, un ierāda guļu aizkrāsnē. Gane aizdedzina divdesmit septiņas zelta sveces. Veča, gaišumu ieraudzījusi, nāk skatīties. Viņa prasa: "Cik. gribi par svecēm?"

Gane atbild: "Cita nekā, kā pie tava dēla pārgulēt." "Ja, dabūsi to," veča atteic un ielaiž gani pie dēla.

Gultai, kuŗā ķēniņš guļ, ir tā savādība, ka tas, kas viņā iegulstas, apziņu zaudē. Gane pieiet pie ķēniņa un lūdz viņam: "Mīļo vīriņ, noņem man zvīņas,, man visa miesa trūd apakš tiem."

Bet ķēniņš paliek guļot, kā gulējis. Viņa ņem nūju un sāk ķēniņam taisīt gar ribām, bet kā nekā, tā nekā - ķēniņš nemaz nekustas. Pienāk rīts - viņai jādzen ganos.

Vakarā pārdzinusi, gane ielien krāsns priekšā un palaiž istabā zelta vistu ar cāļiem. Veča, tos redzēdama, prasa: "Cik gribi par tiem?"

"Cita nekā, kā pie tava dēla pārgulēt."

"Labi, to dabūsi," veča atbild un ielaiž gani pie ķēniņa. Gane pieiet pie ķēniņa un lūdz: "Mīļo vīriņ, noņem man bruņas, vairs nevaru ciest!"

Bet ķēniņš kā nedzird, tā nedzird, lai gan viņa to modina līdz rītam.

Dienas darbu beigusi, viņa vakarā ieliek logā dimanta putnu. Vecene, šā dziesmu dzirdēdama, prasa: "Cik gribi par to?" "Cita nekā, kā pie tava dēla pārgulēt."

"Ja dabūsi to!" veča atbild un ielaiž gani pie ķēniņa.

Ķēniņa vedējs abas naktis sarunu dzirdējis, ir par dienu gultās pārmainījis. Tiklīdz tagad gane pieiet un lūdz: "Mīļo vīriņ, noņem man zvīņus," tūlin ķēniņš paceļas, viņu sirsnīgi noskūpsta, sacīdams, ka ir nolādējums atspēkots. Viņi nu dzīvo laimīgi, jo laimīgi.