5. A. 425 A. C. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteros.

Vienam tēvam bijušas trīs meitas. Tēvs reiz braucis uz Rīgu. Pirmā meita teikusi: "Tēt', tu man no Rīgas atved saktu." . Un man atved villainīti," teikusi otra. _ "Nu, nu," teicis tēvs, "nezinu, vai man tik daudz naudas būs. - Un tev?" viņš prasījis trešai meitai.

"Man atved to, ko tu uz ceļa atradīsi, kad uz māju brauksi," sacījusi trešā meita.

Tēvs aizbraucis uz Rīgu. Viņš pārdevis savu vezumu un sapircis visu, kā vajadzējis. Uz māju braucot, viņš skatījies vienmēr uz ceļu, vai ko neieraudzīs. Bet nekas negadījies.

Kad tēvs braucis mājā iekšā, tad pie pagalma vārtiem ieraudzījis lielu zalti, kas gulējis uz ceļa: Žēl bijis tēvam zalti sabraukt. Viņš apturējis zirgu un saņēmis to rokā. Zaltis bijis traki laimīgs, viņš ieritinājies tēvam rokā un tēvs to iebāzis ķešā.

Kad tēvs iegājis istabā, tad izdalījis pirkumus un trešā meita prasījusi : "Vai man ar' ko atradi uz ceļa?"

"Kā ne? Bet tas ir zaltis."

Tēvs izvilcis za1ti no ķešas un tas tūlin aplēcis meitai ap kaklu un iekodis asti zobos, it kā baidīdamies, ka to nenorauj. Meita no sākuma nobiju.sies, bet beidzot nekā ar nesacījusi, jo zaltis bijis gudrs kā cilvēks, tikai valodas tam trūcis.

Kad meita ēdusi, tad zaltis uzritinājies. uz galda malas un arī ēdis no tā paša trauka, kad meita gājusi gulēt, tad viņš uzritinājies uz spilvena un tur gulējis. Meita pamazām ar zalti apradusi un to iemīļojusi.

Bijuši pagājuši jau trīs gadi. Meita reiz aizgājusi uz upi mazgāties. Viņa upes malā noģērbusies un iebridusi upē. Zaltis palicis uz viņas drēbēm saritinājies.

Kad meita bijusi izpeldējusies un gribējusi no upes izkāpt, tad no brīnumiem un bailēm sākusi kliegt. Uz viņas drēbēm sēdējis skaists princis zelta bruņās.

"Nebaidies, es jau esmu tavs zaltis . . ." viņš teicis.

Bet meita kaunējusies prinčam plika rādīties un viņa lūgusies: "Aizej nu gabaliņu tālāk, lai es varu no upes ārā tikt.

Princis aizgājis aiz krūmiem un gaidījis, kamēr meita saģērbjas.

Kad viņi kopīgi gājuši uz māju, tad princis meitai stāstījis, ka viņš esot bagāta un varena ķēniņa dēls. Reiz viņš gājis pastaigāties un tam pretim nākusi ragana. Viņš tai nedevis labdienu un tā teikusi: "Ak tu zalti!"

Tā viņš pārvērties par zalti. Mežā tam teicis vecs, vecs ve cītis: "Ej nu uz saimnieka māju. Tur viena meita tēvam teikusi lai ved tai no Rīgas to, ko uz ceļa atrod. Steidzies nu, varbūt tu varēsi atkal par cilvēku. tikt, ja meita tevi trīs gadi ap kaklu nēsās."

"Tagad ir trīs gadi pagājuši un es esmu atkal par cilvēku ticis."

Princis iedāvinājis meitai saktu un gredzenu teikdams: "Tas gredzens mirdzēs, kad tu nāksi manā tuvumā, un tā sakta sprēgās. Pēc gada es nākšu atpakaļ un tad vedīšu tevi uz sava tēva pili. 'Tur mēs svinēsim kāzas un visu mūžu vairs nešķirsimies.

Princis aizgājis uz sava tēva pili. Pilī visi bijuši bezgala laimīgi, ka princis atkal atgriezies sveiks un vesels. Ķēniņš rīkojis prinčam par godu lielas dzīres. Tur sanākuši augstmaņi un skaistu jaunavu bijis bez skaita. Princis aizmirsis savu brūti un iemīlējis kādu augstmaņa meitu.

Gads jau bijis pagājis. Princis neatgriezies pie savas brūtes. Viņš bijis saderinājies ar augstmaņa meitu un drīz vien vajadzējis jau kāzām būt.

Bet meita, kas zalti trīs gadi ap kaklu nēsājusi, gaidījusi savu princi atgriežamies. Viņš nenācis, lai gan gads jau bijis pagājis. Meita domājusi, ka nu nav labi, vai arī ka princis to aizmirsis un bēdīga gājusi uz to vietu upmalā, kur viņa princi pirmo reiz ieraudzījusi. Kad meita piegājusi pie upes tad ieraudzījusi mazu melnu kucīti, kas upē slīkusi. Meita izglābusi kucīti. Bijusi Kristīnas diena un meita izglābto kucīti iesaukusi par Kristīnu.

Kucīte bijusi traki gudra, tai tik valodas vien trūcis. Meita bieži vien raudājusi pēc sava prinča. Kucīte glaudusies meitai klāt un vedinājusi to no mājas ārā. Meita gājusi. Viņas aizgājušas uz ķēniņa pili.

Meita pārģērbusies vīrieša drēbēs un gājusi pie ķēniņa kādu darbu lūgt. Ja, ķēniņš bijis ar mieru, lai meita paliek par sulaini. Viņa dēlam būšot svētdien kāzas un sulaiņu vajagot.

Ķēniņš pieņēmis meitu par sulaini. Bet vecie ķēniņa sulaiņi nomanījuši, ka jaunais sulainis nav vīrietis. Viņi nolēmuši pārbaudīt jauno sulaini. Vienu vakaru sulaiņi nobēruši uz grīdas zirņus un noskatījušies, ko jaunais sulainis darīs, kad tas kritīs. Ja viņš krītot kliegšot - tad būšot sieviete, ja nospļaušoties būšot vīrietis.

Kad jaunais sulainis ienācis istabā, tad uz zirņiem tam paslīdējusi kāja un tas pakritis. Viņš piecēlies un teicis: "Labāk nu būtu zirņus noēduši, ne Pa grīdu izbārstījuši," un aizgājis.

Nu arī vecie sulaiņi nosprieduši, ka jaunais sulainis vīrietis vien būšot.

Kāzu dienā jaunam sulaiņam bijis jābrauc ķēniņa dēla karītē un jāpavada princis uz baznīcu. Kad princis iekāpis karītē un jaunais sulainis tam nostājies aiz muguras, tad tā sakta, ko princis gadu atpakaļ meitai iedevis, sprēgājusi. Neviens neieklausījies. Kad bijuši pabraukuši laba gabalu, tad sakta otrreiz sprēgājusi. Princis prasījis sulaiņam: "Nezin, vai rati nesalūza?"

"Ne, mīlestība salūza," atbildējis sulainis.

Netālu no baznīcas sakta trešo reiz sprēgājusi un tik stipri, ka domājuši, nu ir salūzuši rati un arī zirgi apstājušies.

"Nu gan salūza rati," teicis princis.

"Ne, mīlestība salūza!" atbildējis sulainis.

"Kas tā par savādu runu?" prasījis princis jaunajam sulaiņam. "Es nesaprotu."

Jaunais sulainis nekā neatbildējis. Bet tad sācis brīnišķīgi mirdzēt prinča dotais gredzens. kas bijis sulaiņam pirkstā. Princis to ieraudzījis. Viņš iekliedzies un kritis jaunam sulaiņam ap kaklu.

"Piedod man, es biju tevi aizmirsis. Bet tagad tu esi pie manis un es no tevis nekad vairs nešķiršos."

Princis atteicis augstmaņa meitai. Viņš salaulājies ar saimnieka meitu. Viņi dzēruši lepnas kāzas.

Kāzu dienā vienam sulaiņam nejauši uzminies melnai kucītei uz galvas. Kucītei sākušas tecēt asinis. Iznākusi jaunā ķēniņiene un sākusi glaudīt samīto kucīti. Viņa to noguldījusi uz spilvena istabas kaktā.

Kad pēc kāda laika jaunā ķēniņiene atkal ienākusi samīto kucīti apraudzīt, tad istabas kaktā uz spilvena sēdējusi smuka jaunava un raudājusi.

Jaunava bijusi bagāta saimnieka meita. Viņu ragana nobūrusi. Jaunava bijusi agrāk ļoti lepna, bet reiz viņa uz ceļa satikusi raganu un pagājusi tai lepni gaŗām.

"Lepojies, lepojies, bet cik ilgi? Gan staigāsi par kucīti,"

teikusi ragana.

Jaunava tūlin pārvērtusies par kucīti un ragana to iemetusi upē.

Drīz vien pilī bijušas otras kāzas. Tas sulainis kas kucīti saminis un kādēļ viņa atkal par cilvēku tikusi, apprecējis jaunavu. Viņi dzīvojot turpat pilī laimīgu dzīvi vēl šo baltu dienu.