8. A. 425 A. J. Lazdiņa no 70 g. vecas Marcepānes, Rīgas apr. J. A. Jansona kr.

Vienai mātei bija trīs meitas. Viņa no tām gāja katru dienu uz upi mazgāties. Katru reizi uz viņas krekla gulēja saritinājusies čūska. Trešā dienā čūska iesāka runāt. Viņa teica, lai meita nākot pāri upei uz laimīgo zemi. Meitai bija bail un viņa jautāja: "Vai tu mani nenoslīcināsi?"

Čūska atteica. ka nē, un meita pārpeldēja pāri upei uz čūskas muguras. Kad viņi iznāca otrā krastā, čūska pārvērtās par skaistu ķēniņa dēlu, dzeltāniem matiem un zelta kroni galvā. Ķēniņa dēls apprecēja meitu un dzīvoja laimīgi.

Pēc kāda laika meitai iegribējās sērst pie mātes. Vīrs iedeva tai zelta gredzenu un sacīja: "Sadeldē to, citādi tu netiksi pāri upei."

Meita sadeldēja gredzenu ar kāju, un aizgāja ar saviem bērniem uz upmalu. Tur izpeldēja atkal lielā čūska un teica: "Nesaki nevienam, kā mani sauc. Un kad gribēsi tikt atpakaļ, tad sauci: Janel! Janel! Ja tu redzēsi, ka ūdens balts, tad es būšu dzīvs, bet ja ūdens būs sarkans, tad tu mani vairs neredzēsi."

Meita nu uzsēdās čūskai mugurā, pārpeldēja pāri upei un aizgāja pie mātes. Tur viņu saņēma ļoti laipni. Brāļi pēc maltītes vaicāja bērniem: "Kā tad īsti jūsu tēvu sauc?"

Divi neteica., jo tie atminējās tēva aizliegumu, bet trešais, muļķītis, pateica visu, kā tēvu sauc, un kad iešot mājā, tad pasaukšot: "Janel, Janel!" un tad tēvs atnākšot.

Viens no brāļiem atnāca uz upes malu un sauca: "Janel, Janel!" Parādījās liela čūska, bet brālis metās tai virsū un nocirta galvu. Vakarā nāca meita ar bērniem krastā un sauca viņu, tomēr čūska nerādījās, tikai ūdens pārvērtās sarkans. Nu meita saprata, ka vīrs ir zaudējis dzīvību, un ļoti noskuma.