11. A. 425 A. Krēsliņu Jānis Malienā. "Latv. teikas" II, 3.

Tālu jūŗā, tur kur virs ūdens paceļas četri melni klints ragi, tur jūŗas dziļumā atradās jūŗas ķēniņa skaistā pils.

Ļaudis gan sen bija dzirdējuši par šo pili un viņas dārgumiem jūŗas dibenā; bet vēl nevienam cilvēkam nebija izdevies ar savām acim pili redzēt. Gan daudz droši jūrnieki, brauca to meklēt, bet dzīvs neviens neatgriezās.

Vecais jūŗas ķēniņš tikai reti atstāja savu pili, jo no saviem kalpiem viņš dabūja visu zināt, kas pasaulē notika. Ķēniņam bija arī dēls, kas kādu dienu lūdza tēvu, lai viņam atļaujot iet apskatīt pasauli. Vecais ķēniņš no iesākuma gan pretojās, bet kad dēls bez mitēšanās lūdza, tad beidzot arī atļāva. Projām braucot, ķēniņa dēls satika jūŗā nabaga zvejnieku, kas nosvīdis izmeta tīklus. Iet zivis kā neķērās, tā neķērās. Noskumis viņš apsēdās uz laivas malas un iesāka gauži raudāt. Ķēniņa dēls, to redzēdams, prasīja, kādēļ raudot.

;,Kā nu. neraudāšu?" zvejnieks atbildēja, "sieva un bērni mājā, kas prasa ēst. Še visu dienu nopūlējos, bet kā neķeras, tā nekeŗas."

.,Tur tev varu palīdzēt," ķēniņa dēls sacīja. "Bet apsoli man to atdot, ko es pirmo jūrmalā redzēšu."`

Zvejnieks apsolīja., un ķēniņa dēls brauca tālāk.

Jūrmalā sēdēja zvejnieka skaistā meita, kas pina vaiņagu un skatījās tālu jūŗā. Ķēniņa dēls paslēpās ūdenī, lai meitiņu varētu slepeni aplūkot. Te tai pieskrēja vējš un ienesa viņas vaiņagu ūdenī. Meitiņa liecās pēc vaiņaga, bet vējš viņu saķēra un aiznesa pie ķēniņa dēla.

Drīz arī vecais zvejnieks, bagātu lomu zivju izvilcis, priecīgs brauca mājā. Bet kā viņš izbijās, ka meitiņas tur vairs neatrada. Gan meklēja, gan sauca, kur meitiņa palikusi. tikai vaiņadziņš peldēja jūrmalā pa ūdeni.

Ķēniņa dēls zvejnieka meitiņu aizveda jūŗas pilī un paturēja to par sievu. Viņai piedzima divi dēli, skaisti puisēni. Bet zvejnieka meitai, lai gan tai visādi klājās labi, sirds arvienu ilgojās pēc augšpasaules, pēc vecākiem un brāļiem.

Kad jau vairāk gadi bija pagājuši un dēli uzaugušu par slaikiem zēniem, tad viņa reiz vīram lūdza, lai šo laižot apmeklēt vecākus.

To dzirdēdams viņš gan negribēja aut, bet beidzot viņai iedeva maizes klaipu un pāru kurpju sacīdams: "Kad tu šo maizes klaipu būsi apēdusi un kurpes novalkājusi, tad varēsi iet vecākus apmeklēt!"

Priecīgi viņa paņēma maizi un kurpes, domādama, ka nu drīz tikšot pie vecākiem: Bet cik bēdīga viņa palika, kad redzēja, ka maize, ko apēda, atkal pieauga, un kurpes, lai gan viņa katru dienu tās stipri mina un deldēja, nekad nenoplīsa.

Kamēr viņa tā. bēdājās, skrēja gaigala pa gaisu un dziedāja: "Sadedzini maizi, sagriez kurpi."

Viņa darīja, kā gaigala dziedāja; sadedzināja maizi un pelnus - lai gan bija rūgti - apēda, un sagrieza kurpes. Nu bija maize pagalam un kurpes saplēstas.

Viņa gāja pie vīra un sacīja: "'Tagad izpildi, ko sacīji. Redzi, es maizi apēdu un kurpes noplēsu!"

Kad ķēniņa dēls to dzirdēja, tad viņš gauži brīnījās par viņas gudrību un sacīja: "Labi! ej, bet apsolies atpakaļ nākt; es tevi jūrmalā gaidīšu. Tikai sauc trīs reiz: "Piena plūdi, vai asins plūdi?" Ja būšu dzīvs, tad piepēži pie šiem vārdiem ūdens virsus pārvērtīsies balts kā piens; bet ja asins sarkanums būs uz ūdens, tad zini, ka esmu pagalam."

Priecīgi viņa paņēma abus dēlus un daudz dārgas mantas, ar ko vecākus apdāvināt, un devās ceļā uz dzimteni.

Būdiņa jau sen bija sakritusi, tās vietā pacēlās lepna māja. Tēvs no bēdām bija palicis sirms vecītis, un brāļi uzauguši par slaikiem jaunekļiem. Prieks bija bez gala. Vecais raudāja prieka asaras un brāļi apņēmās nekad vairs māsas projām nelaist.

Tā viņi dzīvoja kādu laiku laimīgi, kad māsa sāka taisīties uz projām braukšanu. Gan brāļi lūdza, lai tādas domas atmetot; bet viņa palika pie sava nodoma, ka iešot pie vīra.

Viņi gudroja un gudroja, kā varētu padomu atrast, lai māsu atrunātu no projām braukšanas. Kaimiņos dzīvoja varen gudra burve. Viņi aizgāja pie tās ar lielām dāvanām un lūdza padomu. Gan burve no iesākuma negribēja teikt, bet kad redzēja dārgās dāvanas, ko brāļi viņai piedāvāja, tad viņa zīlēja un sacīja: "Tikai tad, kad ķēniņa dēls, viņas vīrs, būs pagalam, jūsu māsa paliks te."

To dzirdēdami, brāļi apņēmās māsas vīru nogalināt. Burve arī izzīlēja, ka bez māsas tikai viņas bērni zinot tos vārdus, ar kuŗiem ķēniņu atsaukt. Brāļi nu kurināja karstu pirti, un māsai nezinot, abus puisēnus aizveda pirtī un sadeva tādu siltumu, ka mati svila, un puikas pēra prasīdami : "Ko tēvs mātei sacīja, ko tēvs mātei sacīja?"

Lielākais gan izturēja karstumu un ne vārda neatbildēja, bet mazākais, no sāpēm nevarēdams ciest, izteica: "Ja dzīvs, tad piena plūdi, ja miris, tad asins plūdi."

Nu viņi paņēma šķēpus, un jūrmalā nostājušies sauca: "Ja dzīvs, tad piena plūdi, ja miris, tad asins plūdi!"

Ūdens virsū novizuļoja piena viņi un drīz arī parādījās ķēniņa galva. Tanī brīdī abi brāļi svieda šķēpus un ķēniņa dēls, nāvīgi ievainots, nokrita viņos.

Arī māsa ar bērniem atnāca jūrmalā un sauca: "Ja dzīvs, tad piena plūdi, ja miris, tad asins plūdi!"

Tūdaļ tumšs sarkanums pārvilkās par ūdeni. To redzot, viņai no bailēm prāti zuda. Kad viņa pagrieza acis uz to pusi, kur viņas bērni palika un tos vairs neredzēja, tad viņa gauži raudāja. Bet brāļi pienākuši viņu visādi mierināja.

Neredzēdama bērnus, kuŗi tai brīdī, kad tēva asinis redzēja, bija palikuši par ūdeni, viņa pamazām apmierinājās, gāja uz māju brāļiem līdza un dzīvoja mierīgi.

Kad vecais ķēniņš dabūja zināt par dēla nāvi, tad viņš apņēmās cilvēkiem atriebties. Un no tā laika viņš ir noslīcinājis daudz kuģu ar visiem cilvēkiem.

Piezīme. Pasaka ir stipri saīsināta, jo oriģināls ir par daudz mākslots. P. Š.