1. A. 425 A. Jansonu Pāvuls Dzirciemā. Jkr. V, 19 (16). LP, VII, I(, 19, 1, 3.

Reiz dzīvojuši divi brāļi un māsa. Kādu rītu aiziet brāļi uz pļavu sienu pļaut. Projām iedami, tie piesaka māsai, lai šiem brokasti aiznes; bet lai viņa neapmaldītos, tad šie ar skujām nospraudīšot ceļu, pa kuŗu jāiet.

Brāļi izdara, kā solījušies, bet velns pārmaina skujas, meita nonāk pie ezera, kur to velns ierauj un apņem viņu par sievu. Reiz velna sieva iedomājās ar saviem trim bērniem, vienu puisēnu un divām meitenēm, iet savus brāļus apraudzīt. Velns pavada visus četrus līdz ezera malai un saka: "Kad nāksi atpakaļ, tad sauc ezers malā: "Kārkli, kārkli; atveries! Ja esi dzīvs, tad dodi pienu, ja nedzīvs, tad asinis!" To dzirdēdams, es iznākšu jums pretim."

Viņa nonāk pie brāļiem un atrod tos spirgtus, veselus. Bet brāļi nu grib izzināt, kur viņa tik ilgi bijusi, kā tai klājies. Viņa arī visu izstāsta, tikai par velnu un dzīvi ezerā tā nestāsta nekā. Tomēr brāļi mana, ka viņa ko slēpj, un lūko to izvilkt no bērniem. Prasa vecākajam - nesaka; prasa viduvējam - nesaka; prasa jaunākajam, muļķītim, - tas pastāsta visu: par dzīvi ezerā, par velnu un par ielaižamiem vārdiem. Brāļi slepeni aiziet un nošauj velnu.

Pēc kāda laiciņa atvadās māsa no brāļiem un iet uz mājām. Ezera malā nonākusi tā sauc: "Kārkli, kārkli, atveries! Ja esi dzīvs, tad dodi pienu, ja nedzīvs. tad asinis!"

Parādās asinis. Māte izbīstas un prasa bērniem, vai tie nav izpļāpājuši noslēpumu. Jaunākais neliedzas, esot krusttēvam pateicis. Māte izsauc: "Kāpēc tu teici? Nu mums arī vairs nav iespējams dzīvot."

To sacījusi, viņa nospriež katram savu likteni: "Tu, dēliņ, paliksi par ozoliņu; tu meitiņa par liepiņu, tu, mazais krupīti, par purva cinīti, kam katru gadu lai cilvēki nocērt kaklu. Es pati palikšu par dzeguzi - kūkošu no Jurģiem līdz Jāņiem: kukū, kukū!" Viss tas arī notiek, kā māte sacījusi.

Piezīme. Tas pats uzrakstītājs ir šo pasaku, ar tādiem pašiem vārdiem uzrakstītu, iesniedzis arī "Atbalss kalendāram", kur tā ir iespiesta 1897. gadā. P. Š.