3. A. 425 A. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, I, 165.

Kāda meita iet ezerā mazgāties. Velns iznāk no ūdens apakšas, sagrābj meitu ap vidu un norauj sev līdz dibinā līdz lieliem dzelzs vārtiem. Velns atslēdz vārtus, ieved meitu savā pilī un apprec to. Tā nu paiet daži gadi.

Reiz velna sieva iedomājas ar saviem diviem bērniem, puiku un meiteni, tēvu virs zemes apciemot. Bet velns ātrāki nelaiž, kamēr zelta ratiņš vērpjot tik daudz sadilšot, ka vērpšanai jau būšot nederīgs. Sieva nu vērpj ikdieniņas tīši pie asas krāsns, lai zelta ratiņš atkustu un zelta spoles labāki diltu. Pēc kāda laika ratiņš pavisam sadilis un nu velnam jālaiž pie tēva.

Viņš iedod sievai rīkstīti un pieteic, lai ar to piesitot pie dzelzs vārtiem, tad vārti atdarīšoties un ezera ūdens atšķiršoties uz katru pusi. Atpakaļ nākot lai ar rīkstīti paplunčinot ūdenī, tad ūdens tāpat atšķiršoties. Sieva nu ciemojas pie tēva labu laiku, bet par savu vīru, kā arī par viņa pili nestāsta ne pušplēsta vārdiņa. Tēvs meitai arī neko neuzbāžas par to, bet tai vietā labāk izprašina abiem bērniem visu uz to smalkāko. Bērni nu izstāsta par pili, par ezeru, par rīkstīti un par pašu tēvu, velnu.

Tēvs tūdaļ slepeni paņem rīkstīti, aiziet uz ezeru, paplunčina ūdenī un nošauj savu meitas vīru, velnu. Otrā, trešā dienā meita paņem savus bērnus un iet uz velna pili atpakaļ. Bet ezera malā tā ierauga, ka vīrs pludojas pa ūdens virsu pagalam. Viņa tūdaļ prasa bērniem, vai nav kādam par rīkstīti kaut ko izpļāpājuši. Šie iekliedzās - esot vectēvam pateikuši.

Kāpēc teicāt? Nu mums visiem trijiem vairs nav iespējams dzīvot!" To sacījusi, māte uzsit ar rīkstīti puisēnam, tas paliek par ozolu; uzsit ar rīkstīti meitiņai, tā paliek par liepu. Beidzot tā uzsit arī. pati sev ar rīkstīti un paliek par dzeguzi.