4. A. 425 A. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē, Zin. Kom. kr. LP, VI. 140, 1.

Reiz dzīvojuši divi brāļi, viena māsa. Un tā māsa bijusi ļoti skaista. Brāļi katru dienu gājuši mežā malku cirst un uz teku

izmetuši skaidiņas. Māsa atkal ikdienas, pa izmētātām skaidiņām iedama, pienesusi brāļiem ēdienu.

Bet velns reiz skaidiņas salasījis, izmētājis pa citu ceļu un atkrāpis skaisto meitu uz savu pili ezerā. Brāļi dikti bēdājušies pēc māsas, bet nezinājuši nekur atrast.

Dažus gadus vēlāk māsa izprasījusies velnam brāļus apciemot. Velns laidis arī un izmācījis vēl: "Atpakaļ nākdama sauc ezera malā: "Zīman! met piena, vai asins kunkuli!" Ja es metīšu ezerā piena kunkuli, tad būšu dzīvs; bet ja metīšu asins kunkuli, tad būšu miris. Un ja tu gribi, lai es tev no ezera pretim nāku, tad atkal sauci: "Zīman, kur tu esi?"

Labi! Māsa nu sērsusi, sērsusi: bet brāļiem nemaz vairs neticis māsu atpakaļ laist ezerā. Tie izvīluši māsai sakāmos vārdus, nogājuši ezera malā, izsaukuši velnu, nogalinājuši to un paši paslēpušies krūmos noskatīties, ko nu māsa darīšot, atnākdama ezera malā.

Māsa drīzumā atnākusi arī un tūlin aicinājusi vīru: "Zīman! kur tu esi?" Bet velns neiznācis pretim.

Nu saukusi: "Zīman! met piena, vai asins kunkuli."

Tūlin parādījies asins burbulis ūdens virsū un māsa, noprasdama, ka vairs nav labi, ieteikusies: "Tad es palikšu par dzeguzi!"

To teikusi, tā aizskrējusi par dzeguzi kūkodama.