5. A. 425 A. R. Vulfs Ūziņos. LP, VI, 140, 2.

Vienai mātei bijusi viena vienīga meita, bet šai nebijis neviena brūtgāna. Māte sacījusi: ,,Kaut pats velns tev par brūtgānu gadītos!"

Kā māte sacījusi. tā noticis. No rīta atbraucis meitai brūtgāns, tas bijis pats velns. Lai dodot meitu! Devusi arī. Tad velns, iesēdinājis meitu ratos un iebraucis ezerā; māte un abi brāļi tikai noskatījušies vien.

Meitai pie velna klājies ļoti labi. Bet divi nedēļas [?] sadzīvojusi pie velna, prasījusi, lai atlaižot pie mātes sērst. Velns sacījis: "Ja - ej! Es tevi no ezera izlaidīšu; bet kad tu atpakaļ nāc, atnāc pie ezera un saki: "Vīru, vīru, piena burbuli!" Kad piena burbulis ūdens virsū izšausies, tad nāc, es burbulī būšu un tevi sagaidīšu. Bet ja piena burbulis ūdens virsū neizšaujas, tad saki: "Vīru, vīru, asiņu burbuli!" Un kad asiņu burbulis izšāvies, tad nenāc, jo tad būšu nokauts."

Otrā rītā velns sievu izvadījis no ezera līdz ar saviem trim bērniem: diviem puisēniem, vienu meiteni. Velna sieva sērsusi pie mātes nedēļas laiku un gribējusi atkal atpakaļ iet; bet viņas brāļi taujājuši abiem puisēniem, kā tiem labi klājoties ezerā? Un lai pasakot, kā pie viņu tēva varot aiziet? Lielākais velna bērns gudri atteicis: viņš nezinot; bet mazākais, kā jau tāds muļķis, izstāstījis visu, kur jāiet, kā jāiet un kas ezera malā sakāms.

Tad abi brāļi gājuši uz ezeru savu māsas vīru, velnu, nokaut. Aizgājuši un saukuši: "Vīru, vīru, piena burbuli!"

Tūlin ūdens virsū izšāvies balts piena burbulis, tur bijis velns iekšā. Bet brāli nu cirtuši ar zobinu burbulī, piena burbulis pārvērties par asins burbuli, velns bijis nokauts. Mājā pārgājuši, tie nekā neteikuši.

Pēc divi nedēļām velna sieva gājusi ar bērniem pie vīra un saukusi ezera malā: "Vīru, vīru, piena burbuli!" bet ūdens virsū izšāvies asins burbulis, un viņa tūlin nopratusi, ka vīrs nokauts.

Nu prasījusi saviem bērniem, kuŗš esot teicis viņas brāļiem par piena burbuli un par asiņu burbuli? Mazākais teicis, ka viņš. Tad velna sieva sacījusi: "Ak tu nolādēts krupis!"

To teikusi, tā nobūrusi mazāko puisēnu par sapuvušu cērpu, lielāko par ozolu, meiteni par liepu; bet pati palikusi par dzeguzi un aizlidojusi kūkodama: "No ozola uz liepiņu, no ozola uz liepiņu, kukū, kukū!"

Māte ar abiem dēliem tikai nobrīnējusies vien par meitas raibo dzīvi.