6. A. 425. A. A. Bungšis 1880. g. Ķevelniekos, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 140, 3.

Vienam tēvam bijušas trīs meitas. Tās gājušas ik svētu rītu uz baznīcu. Bet velns tām noslaucījis ceļu, jeb rasu novicinājis, lai nepaliek slapjas kājas. Tā viena māsa, to redzēdama arvienu sacījusi: "Tas jau būs mans brūtgāns!"

Tā tas noslaucījis katru svētu rītu ceļu katru reizi platāku un viena māsa katru reizi teikusi: "Tas jau būs mans brūtgāns!" Velns beidzot izdzirdējis, ka šo par brūtgānu sauc (saucot),

gājis šo precēt un to arī tūlīt līdzi vedis, kā tas toreiz bijis ieradums. Nu šie abi braukuši ar laivu pa vienu ezeru pāri.

Ezerā velns sitis un laiva atskrējusi putodama ar baltām putām kā pienu, un šie sēdušies tad iekšā un aizbraukuši.

Tur nu dzīvojuši labu laiku kopā -- esot bijuši trīs bērni: viena, vecākā, meitene, otrs puišelis un trešā, jaunākā, meitene. Bet nu šī sākusi ilgoties pēc saviem vecākiem, prasījusi velnam, lai šis laižot šo savus vecākus apmeklēt. Šis nu iedevis stuciņus un teicis: "Kad tu divreiz sitīsi ūdenī un teiksi: "Ķitū, Ķitū! ja esi dzīvs, atlaid pienu, ja neesi dzīvs, atlaid asinis!" tad es, ja nebūšu dzīvs, atlaidīšu asinis, ja būšu dzīvs, atlaidīšu pienu."

Nu šī pārbraukusi ar visiem trim bērniem, pēc tam, kad ar stuciņu bija piesitusi. Labu laiku pasērsusi, tā gribēja šķirties; bet iekam šķīrās, māte, brāļi un māsas šo izvadīja pa saviem laukiem, aprādīdami. Māte gribējusi zināt, kur šās meita dzīvojot, bet šī neesot teikusi. Nu māte prasījusi bērniem; divi pirmie arī neesot teikuši, kā šiem māte bijusi piekodinājusi, bet mazā meitene izteikusi visu par laivu, par stuciņu un, ka tur, kur viņi dzīvojot, visus par velniem saucot, un arī, kad zobinu iecērtot divi reizes ūdenī, tad tēvs esot pagalam. Šie sabaidījušies, ka šo meita (māsa) velnam par sievu, un aizņēmušies šo (velnu) nonāvēt.

No rīta velna sieva izgājusi jūŗas malā un saukusi: ;,Kitū, Kitū! ja esi dzīvs, atlaid pienu, ja neesi dzīvs, atlaid asinis!" Tad ūdens palicis sarkans kā asinis. Nu šī sapratusi, kas noticis. un prasījusi abiem vecākiem bērniem, kādēļ šie teikuši, kur viņu mājas? Bet šie sacījuši, ka neesot - laikam, mazā būšot izteikusi. Tad uz vecāko meiteni māte sacījusi: "Tu būsi kā liepa!" Uz dēlu: "Tu būsi kā ozols!" Uz jaunāko meiteni: "Tu būsi kā kadiķis ceļmalā - ka visi suņi uz tevi mīzīs!"