8. A. 425 A. Augusts Briedis Ērgļos, Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 43 (21).

Vienam tēvam ļoti skaista meita ar zelta matiem. Viņai bijuši daudz precinieku, bet šī ne pie viena negājusi. Reiz atbraucis lepns precinieks ar karīti un četriem melniem zirgiem. Šo meita izraudzījusi par savu brūtgānu un apsolījusies pie tā iet.

Labi. Vakarā priekš kāzām meita pirtī mazgājusies un sukājusi savus zelta matus. Te piegadījies viens un teicis, ka esot šās brūtgāna sūtnis, esot braucis šai pakaļ. Labi! braukusi līdz. Un kā tad aizbraukusi, tā tēvs veselu gadu vairs meitai acis neredzējis.

Bet tad vienreiz ienāk tēvam vēstnesis, ka meitai esot piedzimis bērniņš, lai tēvs ejot uz krustībām. Tēvs priecājas, ka meita vēl dzīva, un tūlin sēdies vēstneša ratos. Iesēdies - rati pacēlušies gaisā un vēja ātrumā prom uz lepnu, lepnu pili. Iegājis pilī - nāk meita pretim un nosēdina tēvu aiz bagāta galda, kur jau daudz kungu dzīro. Dzīrojuši, dzīrojuši - diena gājusi jau vakarā - kungi piecēlušies no galda, gājuši ārā, bet ikkuŗš papriekšu pie staba noslauka acis. Tēvs domā: "Es arī slaucīšu!" un noslauka. Bet tiklīdz noslauka, nu pazinis, ka velns bijis šā znots. Neko darīt, gājis klāt, devis raku un sacījis: "Labdien, znot ! "

Znots paskatījies šim acīs, ieraudzījis, ka tās noslaucītas pie staba un tā kniuks! izsitis acis laukā.