9. A. 425 A. Teicēja 89 g. veca A. Rasnača Nīcgalē. Kultūras balss kr.

Senejūs laikūs dzeivuoja muote ar meitu. Meita beia skaista. Reizi meita izmozguoja drēbes un aizguoja uz jyurmolu skoluot, īleida lobi vīn yudenī, bet te tyuleņ nu yudeņa izskrīn puiss un īraun meitu dybynā. Muote gaida, gaida, bet meitas vys nav; aizīt jei uz jyurmolu un atrūn tik drēbes vīņ, bet meitas nav. Tai jei nazynuoja, kur meita palyka. Suokumā jai meitas beja ūti žāļ, bet vā]uok aizmiersa. Tad muote sasaucja vysus sovus pazeistamūs un lyka, lai jī īt meklej meitas pa jyuru, bet tys vyss beja par velti.

Meitu puiss kai aizruovja dybynā, tai jei jam jūti patyka un jis ar jū apsaprecēja. Tai guoja gods pa godam. Dīvs jīm devja pyrmā godā dēliņu, ūtrā godā - dēliņu, bet trešā godā - meitiņu. Padzeivuojuse vēj laihu yudenī, meita suoka prasīt veira, lai palaiž jū uz muoti aizbraukt un bārnus paruodīt. Veirs itam pīkrita, sajyudzja skaistus zyrgus skaistā karētā, sasādynuoja bārnus un soka sīvai: "Še tev itys zūbyns un brauc, bet nikam nasoki, nu kurīnes tu brauc un kur tu dzeivoj, un naruodi nikam zūbyna! Kad atbrauksi atpakaļ, tad pīej pi jyuras un īsit ar šū zūbynu yudenī un soki : jo dzeivs esi, tad atej pīna vuola [vilnis], jo nadzeivs, atej ašņa vuola! Jo atīs pīna vuola, tad sēstīs un atbrauksi !"

Tai jei aizbraucja. Pībraucja pi muotes vuortim. Te muote īraudzējuse izskrīn ļūti prīcīga, ka īraudzēja sovu meitu dzeivu un tik boguotu ar skaistim zyrgim un trejim mozim bērniņim. Tyuleņ muote lyka, lai dāli nūjyudz zyrgus un paši saguoja ustoba. Muote vaicoj meitai: "Kur tu dzeivoj?"

Bet meita nasoka. Tai muote naizzynuoja, kur meita dzeivoj. Atguoja vokors. Puiši juoj pīguļē; meita ari sovus zyrgus palaidja un vacuokū puisīti. Tur tyuleņ onkuļs suoka vaicuoj puisīšam: "Pasoki, kur jyus dzeivuojit?"

Puisīts nasoka. Tad jis suoka puisīti mūcīt: aizdedzja cysas un lyka puisīša bosas kuojas uz guņs. Tai jis jū mūcīja leidz reitam, bet puisīts napasacīja. Tai jis, nikuo naizzynuojis, atbraucja uz sātu. Reitā muote vaicoj dēliņam: "Kuo tu tik nūsarauduojis?"

Dēliņš soka: "Kad juoju par bierzi, zori tai syta acīs, ka osoras vīņ byra,"

Muote jam nūticēja. Atīt ūtrs vokors. Onkuļs prosa, lai palaiž ūtru dēliņu pīguļē. Muote gon nagribēja laist, bet palaidja. Onkuļs ari tai pat suoka puisīti mūcīt, bet itys ari nikuo napasoka. Atbrauc uz muojom, muote vaicoi: ,,Kuopēc tu taids nūsarauduojis?"

Jis soka: "Kad brauču caur bierzi, bārzi cierta acīs un osoras byra!"

Atguoja trešs vokors. Onkuļs prosa, lai palaiž meitiņu pīguļē. Muote nagribēja laist, bet palaidja. Onkuļs suaka mūcīt meitiņu un tei naizcītja un vysu pastuostīia, kur dzeivoj, kas īdevja zūbynu un ka juocārt ar zūbynu. Kad atīs pīna vuala, tad tās dzeivs, bet jo ašņa vuola, tad nadzeivs.

Reitā atbrauc nu pīguļes un meitiņa muotei nasacīja, ka jei jau vysu izstuostīja. Onkuļs nūzoga naktī zūbynu, aizīt uz jyurmolu un soka: "Jo dzeivs, atej pīna vuola, jo nadzeivs, atej ašņa vuola!" Atīt pīna vuola. Tis tyuleņ pajērnja zūbynu un cierta pa pīra vuolu, ašņa vīn pasaruodīja. Tad jis, nikuo nasacīdams, atīt uz sātu, palīk zūbynu tur. kur jis beja, un pats aizīt gulātu.

Par nedēļas laiku meita sadūmuoja braukt pi veira. Muote soka: "Es tevi pavadīšu!"

Bet meita nagribēia. Kad beja jau vyss kas gotovs, tad jei sāduos ar bārnim karētā un aizbraucja. Pībraukuse pi jyuras, pajem zūbynu, īsyt un soka : "Jo dzeivs, atej pīna vuala, jo nadzeivs, atej ašņa vuola!"

Veras muote, ka atīt ašņa vuola. Jei smogi nūsabeida. Tad jai bārni pastuostīja, kas ar jīm beja pīguļē, un meitiņa pīsazyna, ka jei onkulam nr vysu pastuostījuse. Tad muote pasacīja meitiņai: "Palīc tu uz vysu mvužu par apsīti. Kai treisēja tava sirsniņa, kad tu stuostīji, kur mes dzeivuojam, tai lai treis vysa myužu tovas lapiņas!"

Puisīšus abējus pastatīja par ūzūlim, lai ir stypri, kai beja stypri, kad nikuo naizstuostīja, bet paša palyka par līpu. Tai tagad tī kūciņi stuov jyurmolā.