2. A. 425 B. 1180. J. Eniķis Jaun-Laicenē, D. Ozoliņa "Vilkačos". Etn. I, 1891., 141. 1. p. LP, VII, I, 1003, 1. p.

Kādam vīram bijusi brīnum skaista meita. Viņš pašūdinājis tai no uts ādas kurpes un tad nosacījis, kuŗš uzminēs, no kāds ādas kurpes ir, tas dabūs viņa meitu par sievu. Nu nāca šādi, nāca tādi, bet nevienam nelaimējās uzminēt. Beidzot nāca viens nejauks vilkacis un atminēja, no kādas ādas kurpes ir. Nu vajadzēja smukajai meitai iet vilkačam līdz vai grib, vai negrib. Bet tas nejaukākais vēl bija, ka vilkačam bija māte, kas bija kā pati velna māte. Šī nu uzdeva vedeklai darbus.

Pirmo dienu vajadzēja sētā ūdeni nest. Nu nabadzīte raudāja, kā gan to izdarīt? Vilkacis, kas to bija dzirdējis, mācīja šo, lai piebeŗot sietā miltus un tad nesot. Šī arī tā darīja un un ūdeni, pienesa.

Otrā dienā, kad šī atkal gāja uz darbu, vilkacis mācīja, lai paņemot siekā auzas līdz un tās izkaisot tītariem, pīlēm un zosim. Tad vecene devusi tai ēst baltmaizi ar desu, bet vilkacis, kas aiz loga klausījies, šo atkal mācījis, lai maizi ēd, bet desu ne. Šī desu iemetusi kaktā pelnos. Nākusi vecā iekšā un prasījusi, vai šī apēdusi?

Šī sacījusi : "Ja".

Nu vecā prasīja: "Desa, kur tu esi?" Desa atbildējusi : "Kaktā, pelnos."

Vecā ņēma to ārā un deva šai atkal, lai ēd. Dēla sieva baltmaizi atkal apēda un desu ielika padusē. Nu atkal vecā ienākusi iekšā prasīja: "Desa, kur tu esi?"

Desa atbildēja: "Adas maisā!"

Vecā nav varējusi saprast, kur desa ir, un domājusi, ka vedekla to tiešām apēdusi. Bet kad nu arī vedeklai tas neko nekaitēja, tad vecā palika tīri traka no dusmām un bārās uz tītariem, pīlēm un zosim: "Kam jūs viņu neknābāt?"

Šie atbildēja: "Viņa mūs baŗoja ar auzām."

Un uz vārtiem: "Kam jūs nekritāt uz viņu un nenospiedāt tās?"

Tie atbildēja: "Viņa mūs viegli atcēla."

Trešā dienā vecā uzdeva vedeklai uz ūdeni gultu taisīt. Dēla sieva nu atkal raudāja. ka šī to nemākot. Te vilkacis to mācīja, lai taisot vien gultu, bet lai tik pati negulstoties iekšā. Kad gulta bija gatava, tad vecā nāca un pavēlēja vedeklai, lai gulstoties iekšā. bet vedekla negulās vis iekšā., sacīdama, ka nezinot, kā to lai darot, lai šī pati papriekš parādot. Vecā kāpa arī gultā. Bet tik ko šī bija gultā, kad vilkacis to iegrūda ar visu gultu ezerā, kur šī nogrima krākdama, baltas putas vien tai vietā novārījās.

Nu vilkacis ar savu sieviņu bij brīvi. Bet vilkacis sacīja, ka viņš nu gribot palikt par īstu cilvēku, gŗūti gan tas viņam būšot. Vilkacis sakūra lielu ugunskuru. noģērba savas drēbes un lika sievai tās mest ugunskurā. Tik ko drēbes bij uguns liesmās, tad vilkacis pats arī iekliegdamies ieskrēja ugunī un otrā pusē nāca ārā brangi ģērbies smuks kungs. Arī vilkača nejaukā māja bija pārvērtusies par jauku māju ar smukām pļavām un brangiem tīrumiem, jo vecā ragana bijusi tikai visu apbūrusi. Nu vilkacis dzīvoja ar savu sieviņu laimīgi.