3. A. 425 B. P. Šmits no P. Zeltiņas Ikšķilē.

Māte ar meitu izaudzinājušas lielu uti un iztaisījušas no uts ādas meitai kurpes. Māte nu izsludinājusi atdot savu meitu tikai tādam preciniekam, kas atminētu, no kādas ādas tai kurpes taisītas. Sanākuši nu gan visādi precinieki un dažādi izminējušies. bet neviens nevarējis atminēt. Vienreiz kāds aiz precinieku muguras iesaucies: "Es zinu, no kādas ādas tās kurpes taisītas."

Ka nu sākuši to runātāju meklēt, tad tur ieraudzījuši vienu zuti. Tas zutis teicis, ka kurpes esot no uts ādas taisītas. Tā ka nu zutis bijis atminējis, tad meitai bijis jāiet zutim līdza.

Meita nu gājusi ar zuti uz ezeru un ezera malā parādījušies skaisti rati ar zirgiem. Viņi tur sēdušies iekšā, iebraukuši ūdenī un beidzot nonākuši skaistā kristala pilī. Tā pils piederējusi zutim un pilī nonākot viņš pārvērties par cilvēku un izrādījies par apburtu ķēniņa dēlu. Pilī viņi nu dzīvojuši laimīgi.