1. A. 425 C. A. Bīlenšteins no Jāņa Gusta Ķenziņu muižā. LP, VII, II, 19, 3, 1.

Vienam ķēniņam trīs meitas, visas viņam bija mīļas. Tad viņš sataisījās braukt uz pilsētu un prasīja meitām, ko katra vēloties`? Būšot to nopirkt pilsētā. Viena saka: "Zīdes svārkus", otra : "Sakti" : trešā, jaunākā : "Tādu putniņu, kas pats koklē, tādu ratiņu, kas pats vērpjas, tādas tītavas, kas pašas tinas."

Labi. Aizbrauc uz pilsētu, nopērk tām divām svārkus un sakti, bet nevar dabūt to, ko jaunākā vēlējusies. Bēdīgs, nabadziņš, griežas uz mājām. Brauc caur mežu - jau labi tumšs -redz, ka meža vidū spīd viena svecīte. Viņš saka kučierim: "Aizej paskaties, kas tur ir!"

Aiziet -- redz: putniņš koklē pats no sevis, ratiņš vērpjas pats' no sevis, tītavas tinas pašas no sevis. Nu skrien uz kungu, pasaka tam. Kungam paliekas labāki ap dūšu, viņš saka, lai iet paņemt tos visus trīs. Kučieris paņem - atnāk pie kunga lācis: "Es tās lietas nedošu, ja neapsoli man to dot, kas tev pirmais mājās pretī skries."

Ķēniņš domā: "Kas gan man pirmais skries pretim? - Varbūt jakts suns." Viņš apsola arī, ka došot, un paņem putniņu, ratiņu, tītavas un brauc priecīgs uz mājām.

Vēl kādu versti no pils sūta savu kučieri, lai piekodina visiem, lai neviens pretim nenāk. Labi. Pārbrauc. Ķēniņš iet savā kambarī, ģērbjas zemē - tā uzreiz atskrien viņa jaunākā meita, apķeŗas ap kaklu. Viņa vēl nezin itin neko par tām bēdām, bet tēvam sirds grauztin graužas, ka nu lācis nāks drīz pēc jaunākās meitas un vedīs projām.

Otras dienas vakarā lācis klāt: lai dod jaunāko ķēniņa meitu; ja ne, tad pils nogrims uz vietas. Domā ķēniņš: "Dos vienu kalponi, lai nes projām."

Lācis paņem kalponi pa muguru un aiznes. Meita nemaz nezin, vai viņa pa gaisu iet, vai kājām, vai jāšus. Ienes mežā, pašā meža vidū, lācis noliek nesamo zemē, liek viņai ieskāt savu ādu. Ieskā - lācis ievaicājas, ja viņas , tēvam tas mežs piederētu, ko viņš darītu? Meita atbild: "Cirstu kokus, iztaisītu laukus!"

Tad lācis atsaka: "Tu neesi īstā!"

Un tūdaļ ņem pa muguru, nes atpakaļ. Aiznes pie pils un sauc, lai dodot, ko ķēniņš apsolījis. Ķēniņš iedod otru kalponi. Ņem lācis atkal pa muguru, nes projām. Atkal meža vidū ticis, liek zemē un saka, lai ieskā muguru. Šī ieskā arī šim. Tā viņš prasa: "Ja tavam tēvam tas mežs piederētu, ko viņš darītu?"

"Ko darītu? Cirstu kokus, ietaisītu laukus!" Lācis atsaka: "Tu arī neesi īstā!"

Un nes meitu atpakaļ. Aiznes, prasa ķēniņam, lai dod, ko solījis; ja ne, tad nelabi būs. Neko iesākt - dos ķēniņš, jaunāko meitu. Paņem lācis pa muguru, nes projām. Aiznes meža vidū, noliek zemē, liek lai ieskā galvu. Viņa ieskā arī. Tā viņš prasa:

Ja tavam tēvam tas mežs piederētu, ko viņš darītu?" "

Viņa atbild: "Liktu kokus cirst zemē, celtu no viņiem pilsētu, bet nocirsto vietu pārvērstu par laukiem."

Lācis saka: "Tā ir īstā!" un aiznes meitu uz vienu alu. Redz šī itin gaiši, ka tanī vietā pilsēta nogrimusi. Atnāk vakars, visādi ēdieni gadās uz galda. sēž lācis klāt ēst, sauc ķēniņa meitu arī, lai nāk ēst. Šī ēd no visādām kārtām un paēd labi, lācis lai. Kā nu paēduši, ies lācis gulēt. Ies gult, norauj lāča ādu, paliek par skaistu jaunkungu. Šai nu prieks. Bet tur bija divas gultas, tai vienā gultā apgulās jaunskungs, šai. paliek tā otra. Rītā, kā celsies jaunskungs augšā, velk atkal lāča ādu mugurā. Šī prasa: "Kāpēc tā?"

Tas viņam tā esot nolikts. Ja, un kā nu uzvilcis ādu, āda pieaug klāt miesām, vakarā tikai atlec nost.

Tā nu dzīvojuši labu laiku kopā abi divi saderīgi. Bet pēc labi ilga laika lācis ieteiksies ķēniņa meitai: "Vai negribi uz kāzām iet? Tavai māsai kāzas esot."

Viņa sasit rokas: "Labprāt!" . Labi! Rītā lācis paņem viņu pa muguru aiznes uz kāzām , bet piesaka, lai nevienam cilvēkam neteiktu, ka viņš cilvēks esot. Ieiet kāzu namā abi divi - kur šī griežas, tur lācis pakaļ. Šī sēž aiz galda ēst -- lācis šai pie kājām apakš galda. Nobeidzas kāzas, ņem savu ķēniņa meitu atkal pa. muguru, nes projām. Padzīvo kādu gadu, lācis prasa: "Vai negribi uz krustībām iet?" ,,Labprāt!"

Nu ja labprāt, nes arī uz māsas krustībām, bet to piesaka, lai nevienam neteiktu, ka viņš cilvēks esot. Ieiet krustībnieku pulkā, šī runā ar vienu. otru, lācim laiks gaŗāks, tas apgulsies pabeņķī. Apguļas pabeņķī un piemieg. Kamēr šis aizsnaudies, ķēniņa meitas māte izprasa meitai smalki, jo smalki par lāci pašu, par lāča dzīvi, un šī aizmirzdama izsaka, ka tas nekāds lācis neesot, esot skaists jaunskungs, vakaros lāča ādu velkot nost.

Tā mana māte neko vairāk, liek sulainim vienā kambarī krāsni sakurināt, otram sulainim pagultē paslēpties. Labi! sakurina krāsni, tas paslēpjas, vakars arī klāt, lācim ar jaunāko ķēniņa meitu jānāk gulēt. Kā ies gulēt, velk atkal lāča kažoku zemē un pasviež pagultē. Guļ, guļ -- sāk krākt, te sulainis no pagultes ārā, paķeŗ lāča ādu, krāsnī iekšā, sadedzina. Rītā agri stāv tēvs, māte, māsas, krustībnieki aiz durvim, kas tur iznāks. Šis ceļas augšā, ķeŗ pēc ādas - nav vairs. Kā nav vairs, tā šis ķēniņa jaunākai meitai uzsviež dzelzs kurpes kājās un saka: "Ātrāk tu tās kurpes nenoņemsi, kamēr es tev pats nenoņemšu."

To sacījis skaistais ķēniņa dēls piepēži pazuda kā miglā.

Ko nu? Neko vairāk, paņem jaunākā ķēniņa meita putniņu, ratiņu, tītavas un iet savu zudušo ķēniņa dēlu meklēt. Pēc gada laika viņa ierauga lielā mežā, kalna galā greznu pili. Ieies aprunāties -- padzird: tai pilī esot par ķēniņu. tas, kam senāk lāča āda bijusi valkājama, un kam tā āda tur un tur esot sadedzināta. Tā šī tūlin nesaka ne vārda vairāk, līgst pie ķēniņienes par istabas meitu. Dzīvo tur kādu nedēļu, dabūn ķēniņiene zināt, ka istabas meitai tāds putns, tāds ratiņš un tādas tītavas. Ķēniņiene uzplijas, lai viņai dod to putnu. Istabas meita atbild: "Dotu gan, bet laižiet mani vienu nakti ar ķēniņu izrunāties."

Ja, ja, lai runājot vesela! Bet ko ķēniņiene? Tā slepus pret vakaru iedod ķēniņam miega zāles. Ieiet istabas meita runāt, ķēniņš guļ kā pamiris. Gan šī izsaucas, izmodinās: "Ķēniņ, ķēniņ, apžēlojies par mani, noņem man tās dzelzu kurpes!" bet ķēniņš ne vārda neatbild.

Otrā dienā ķēniņiene uzplijas istabas meitai, lai dodot to ratiņu.

"Dotu gan, bet laižiet mani vienu nakti ar ķēniņu izrunāties."

Ja, ja, lai runājot vesela. Bet ķēniņiene atkal miega zāles iedevusi ķēniņam. Šī gan izsaucās, izmodinās: "Ķēniņ, ķēniņ apžēlojies par mani, noņem man tās dzelzu kurpes!"

Ķēniņš ne vārda nedzird. Bet par laimi, viens sulainis noklausās visu to saucienu pie atslēgas cauruma un no rīta pasaka to ķēniņam : tā un tā. Ķēniņš tad izmāca sulaini : "Kad ķēniņiene man šovakar miega zāles ienes, tad tu ātri, ātri izpūt uguni. Viņa par to piktosies, zināms, cirtīs tev pliķi par ausi, bet paciet to. Kamēr citu uguni sameklēs, es miega zāles aizliešu aiz zābaka."

Trešā dienā ķēniņiene uzplijas istabas meitai, lai dodot tās tītavas.

"Dotu gan, bet laižiet mani vienu nakti ar ķēniņu izrunāties." Lai runājot vesela. Nu nesīs ķēniņiene trešreiz miega zāles ķēniņam; bet līdz ko trauciņu ķēniņam pasniegusi, sulainis izpūš uguni un ķēniņš aizlej miega zāles aiz zābaka. Gan šī sapliķē sulaini, bet tas, cilvēks, nepīkst ne vārda, meklē tikai citu uguni. Aiziet ķēniņiene pie miera, istabas meita poš iekšā pie ķēniņa izrunāties. Ieiet -- tūlin pirmais vārds: "Ķēniņ, ķēniņ, apžēlojies par mani, noņem man tās dzelzu kurpes!"

Nu ķēniņš atmožas kā no sapņa, kas šī tāda, un, tūdaļ noņem dzelzs kurpes. Bet ar to vēl nekas - viņš vēl pateica arī to, ka šī pils kalna galā senāk bijusi zemes apakšā un ka tai brīdī, kad viņa lāča āda sadegusi, tā pacēlusies kalna galā, zemes virsū.

Pēc tam ķēniņš iegāja pie miega zāļu nesējas, vaicādams: "Pazaudēju savu atslēgu, liku citu nokalt, bet tā tik labi neslēdz kā vecā. Tagad atradu veco. Kuŗa nu būtu 1abāki paturama, vai tā jaunā, vai tā vecā?"

Šī uz pēdām atbild: "Vecā, vecā - jauno svied projām!" "Labi! tad tev jāiet projām, lūk, tur atnāca mana pirmā sieva, mana vecā atslēga; arī putniņš, ratiņš un tītavas paliek te pie manis, tās viņas pūrā bija.