Lācis par precinieku.

 

2. A. 425 C. Kreicberģis Dzirciemā. LP, V, 97, 2.

Vienam ķēniņam trīs meitas. Reiz ķēniņš brauc uz Vāczemi un prasīja savām meitām: "Ko es jums pārvedīšu?"

Vecākā teica: "Pārved man tādu ratiņu, kas pats vērpjas!" Viduvējā teica: "Pārved man tādas zelta tītavas, kas pašas tinas!"

Jaunākā teica: "Pārved man tādu zelta lapiņu, kas pati spēlē, pati danco!"

Ratiņu un tītavas tēvs Vāczemē ātri sadabūja, bet zelta lapiņu nekur sameklēt. Neko darīt, bija: jābrauc bez lapiņas mājā. Brauca, brauca - te kādā pusceļā ierauga koku, pilnu ar zelta lapām. Ķēniņš tūlin izlec no ratiem, pieiet kokam klāt un vaicā : "Vai te ir kāds sargs tam kokam, jeb nava neviena?"

"Ir gan!" kāds atbild un turpat no sūnām izlien lācis. Cik maksā viena lapiņa no tava koka?"

" "Tā es nepārdodu; bet apsoli man to, kas, tev mājā pārbraucot, pirmāk iztecēs pretim, tad ja."

Ķēniņš domāja: "Kas gan man iztecēs pretim? Mazais šuniņš (sunītis), tas mani ikreizes sagaida -- to varu arī atdat."

Un ķēniņš nu apsolīja, ko lācis prasīja. Tad lācis norāva vienu zelta lapiņu, kas pati spēlē, pati danco, un iedeva ķēniņam. Bet pārbrauc mājā, nenāk vis šuniņš pretim, iznāk paša jaunākā meita un prasa lapiņu. Tēvs atdod gan lapiņu, bet sāk vaimanāt, ko nu darīšot, ko nedarīšot - meita lācim nagos!

Pienāk vakars - lācis klāt: lai nu atdodot jaunāko ķēniņa meitu! Bet ķēniņš apģērba savu lopu meitu jaunākās ķēniņa meitas drēbēs un atdeva to lācim. Lācis paņēma lopu meitu un sacīja tā: "Sēdies uz manu pelēko asti un iesim mājā: vimpu vampu, vimpu vampu!"

Lopu meita nosēdās uz asti un aizgāja ar lāci vimpu, vampu, vimpu vampu!

Pie zelta koka lācis palaida lopu meitu, ielīda sūnās un sacīja: "Kad ir rīts, tad pacel mani tiem vārdiem: Zalman, Zalman! celies augšā - gaisma jau svīdrējas."

Otrā rītā, līdz ko gaismiņa rīta pusē svīda, lopu meita sauca: Zalman, Zalman; celies augšā -- gaisma jau svīdrējas!"

" Lācis atmodās, vaicādams:" Kā tu zini, ka gaisma jau svīdrējas?"

"Kā lai nezinu? Modere šinī laikā iet pie lopiem, man arī būtu jāiet."

"Ak tā! sēdies tad uz manu pelēko asti un iesim pie lopiem: "vimpu, vampu, vimpu, vampu! "

Meita uzsēdās un lācis viens divi atskrēja itin dusmīgs pie ķēniņa: ,;Še tev tava lopu meita atpakaļ! Ja nedosi jaunāko ķēniņa meitu, tad tava pils paliks par pīšļiem un pelniem!"

Ķēniņš ļoti sabijās un tūlin atdeva savu jaunāko meitu lācim. Lācis ,paņēma meitu un sacīja tā: ,;Sēdies uz manu pelēko asti un iesim mājā: vimpu, vampu. vimpu, vampu!"

ķēniņa jaunākā meita nosēdās uz asti un aizgāja ar lāci vimpu, pampu, vimpu, vampu!

Pie zelta koka lācis atkal ielīda sīmās, piesacīdams: "Kad ir rīts, tad pacel mani ,tiem vārdiem: Zalman, Zalman! celies augšā. gaisma jau svīdrējas." Labi.

Otrā rītā, līdz ko gaismiņa rīta pusē svīda, ķēniņa jaunākā meita sauca: "Zalman, Zalman, celies augšā, gaisma jau svīdrējas!"

Lācis atmodās, vaicādams: "Kā tu zini, ka gaisma jau svīdrējas?"

"Kā nezināšu? Mana mammiņa patlaban taisa sukura dozi vaļā, man arī jāiet, citādi palikšu tukšā."

"Ak tā! sēdies tad man mugurā un iesim pēc sukura: vimpu, vampu, vimpu, vampu!"

Bet ķēniņš ļoti izbrīnējās, kad redzēja, ka viņa jaunāko meitu nesa atpakaļ. Lācis iegāja ar meitu pilī. Ķēniņa meita sēdās pie galda ēst, bet lācim iedeva kukņā pienu ielakt. Pēc brokasta lācis sacīja: "Iesim nu mājā; bet nedomā, ka nu vairs tevi nesīšu uz pelēko asti, vai pinkaino muguru. Nāc kājām! Kādēļ pati ēdi iekšā un man liki kukņā no piena spannīša ēst." "Vai, lācīti, vai es to zināju, ka pratīsi pie galda ar kaŗoti ēst? Ja gribi, vedīšu tūdalin iekšā, sēdināšu pie galda un došu otrreiz ēst."

Labi - lai vedot. Ķēniņa meita ieveda lāci pie galda, iedeva ēst, bet pati paslēpās glāžu skapī slepeni nolūkot, kā lācis ar kaŗoti ēdīs. Ielīda skapī - skatās, skatās: nav lāča pie galda vairs - smalks ķēniņa dēls tai vietā gadījies. Nu ķēniņa meita kurināja pirti un aicināja lāci nopērties. Lācis pērās vienu lāgu - jau novēlās pamazītiņām lāča āda no rokām, pērās otru lāgu --- jau novēlās lāča āda līdz pusei, pērās trešo lāgu - lāča āda novēlās pavisam. Ķēniņa meita žigli paķēra lāča ādu un iemeta ugunī. Tūlin lācis palika par staltu ķēniņa dēlu un tai vietā, kur zelta koks stāvēja, gadījās zelta pils. Ķēniņa dēls apprecēja jaunāko ķēniņa meitu un dzīvoja zelta pilī laimīgas dienas.