3. A. 425 C. Mezevsku Jānis Ozolniekos. Jkr. V, 107 (70).

Viens jauns ķēniņš izgāja uz medībām un satika raganu, kas tam prasīja tabaku nošņaukties. Viņš ne domāt nedomāja tādai prastai vecenei no savas tabakas dot, par ko ragana saskaitās un viņu nolādēja, teikdama: "Paliec tik ilgi par lāci, kamēr tevi kāda sieviete nobučos! Tavi ļaudis un visi citi kustoņi lai paliek par akmeņiem!"

Ragana, to teikusi, spurks! uzskrēja gaisā un pazuda. Viss notika pēc raganas vārdiem: kustoņi palika par akmeņa stabiņiem, pats ķēniņš par lāci.

Tālu, tālu no šīs vietas dzīvoja jūrmalā nabaga vīrelis ar savām trim meitām. Lielākā manta viņam bija zirgs, bet šo nozaga kādu nakti. Vīrelis .nespēdams citu nopirkt, apņēmās iet savu zirgu meklēt vai līdz pasaules galam. Meitas negribēja viņu ne par ko projām laist un tad tikai apmierinājās, kad tēvs viņām apsolījās pārvest, ko viņas vēlēšoties. Abas vecākās vēlējās pa baltai kleitei, jaunākā baltu lilijas puķi. Tēvs aizgāja. Viņš gāja, gāja pa kalniem un lejām, pa mežiem un laukiem, upēm un jūrām, pa pilsētām un valstim. Tā viņš apgāja visu pasauli, bet savu zirgu nedabūja.

Reiz viņš uzgāja pili, kur malu malās bija redzami akmeņa stabiņi, bet no cilvēkiem ne zīmes. Viņš izgāja visas vietas, kūtis un staļļa:, kur tas pie katras siles redzēja akmeņu stabiņus, bet cilvēku kā nē, tā nē. Pašā pilī iegājis, viņš domājās cilvēku atrast. Kukņā viņš redz pie kāda akmeņa stabiņa pusplūktu zosi ; istabās viņš atrod apklātus galdus ar visādiem ēdieniem un dzērieniem, bet uz krēsliem cilvēku vietā tik akmeņu stabiņus. Vīrelis paliek te par nakti, ēd no uzliktiem ēdieniem un gul uztaisītā gultā.

No rīta viņš iet pa dārzu pastaigāties, kuŗā visuvisādi koki un skaistas puķes, arī te viņš redz pa celiņiem akmeņu stabiņus. Dārzu apskatījies, tas grib iznākt, bet ierauga vēl pie pašiem vārtiem paslēptā vietiņā baltu liliju, ko viņš liecas noplūkt, atminēdamies, ka jaunākā meita tam likusi tādu pārnest. Te -- kur gadījies, kur negadījies - atskrien lācis, kas smilkstēdams iet vīriņam visur līdz. Vīrelis pili un tās apkārtni apskatījies un neviena cilvēka neatradis, iet savu ceļu tālāk, lācis tam visur līdz.

Pēc gara ceļa tas sasniedz atkal savu būdiņu, kur meitas, ieraudzījušas to nākam, iet tam uz ceļa pretim. Tēvs bija pārnesis tik jaunākai meitai balto liliju, ko tas viņai tūlīt arī pasniedza. Bet tai pašā brīdī lācis pakampj jaunāko meitu pa vidu un teciņus aiznes to projām un aiznes to uz pili ar akmeņu stabiņiem. Te lācis palaiž meitu vaļam un vada to pa pils istabām un pa dārziem.

Kādu dien' tas to ieveda vienā istabā, kuŗā atradās lāde ar zelta naudu un daudz skapju, pildītu ar visādām dārgām drānām. Lācis ielika drānas lādē, tad uzsēdināja meitu uz lādi un noskrēja pa gaisu gaisiem pie meitas tēva. Tēvu atrada meita pavisam pamirušu un neapkoptu, jo abas vecākās meitas nemaz nebija likušās gar veco tēvu zināt. Jaunākā meita nu ņēmās palaisto tēvu apkopt, iedeva tam visu, kas lādē, tad pēc kāda laika uzgulās uz lādes un aizskrēja zibeņa ātrumā pie lāča.

Lācis viņu sagaidīja smilkstēdams un ap viņu arvien spēlējās. Meita ar laiku ar lāci tā aprada, ka nebūtu bez viņa varējusi iztikt. Viņi arvien rotaļojās un mīlinājās un kādu dien', kad lācis bija pārlieku jautrs, meita, ar viņu plosoties, to it nevilšus pabučoja. Te uz reiz lācis spurks! pacēlās gaisā un nonāca zemē par smuku, jaunu princi. Visi akmeņa stabiņi pārvērtās tai pašā acumirklī vai par cilvēkiem, vai par lopiem un kustoņiem, kas viņi agrāk bijuši. Kukņā akmens pārvērtās par pavāru un sāka savu zosi atkal tālāk plūkt.

Princis nu izstāstīja meitenei, kādēļ viņu ragana nolādējusi, ka viņš viņas tēvam visur līdzi gājis, cik lielu pateicību par izglābšanu viņš esot viņai parādā. Viņi sāk mīlēties un sataisās uz kāzām, uz kuŗām ielūdz arī brūtes tēvu un māsas, kas arī atbrauca. Bet abas vecākās māsas sāk jaunāko apskaust un ienīst, ka tā dabon pirmā apprecēties un vēl tādu jaunu, smuku princi, kas tām pārlieku patīk. Viņas norunā jaunāko māsu kāzu dienā nogalināt un nopērk tam nolūkam zāles, kuŗas tās domā, baznīcā ejot, tai piešaut pie deguna.

Atnāk kāzu diena. Kāzinieki iet baznīcā, brūte baltā zīda kleitē, zaļu miršu kroni galvā, iet pa vidu, abas māsas, baltās vilnānās kleitēs, gar abiem sāniem, brūtgāns un citi kāznieki tām pakaļ. Baznīcā bija jau iepriekš nogājusi tā pati ragana, kas princi nolādējusi. Viņa, kā jau ragana, iepriekš zināja vecāko māsu ļauno nodomu un bija nākusi to novērst un princi ar brūti izsargāt no nelaimes. Tiklīdz kā vecākās māsas grib nāves zāles šaut brūtei zem deguna, tā iesaucas: "Par stabiem, par stabiem!"

Un abas neģēles paliek acumirklī par akmeņa stabiem katrpus celiņam.

Bet kāznieki iet tālāk līdz altārim, kur mācītājs laimīgo pāri salaulā.