4. A. 425 C. R. Vulfs Ūziņos. LP, III, 5,5.

Viņos laikos kādam saimniekam, atraiknim, bijusi ļoti daiļa meita ar vārdu: Daiļa.

Reiz saimniekam gadījies uz attālu vietu jāt. Aizjādams tas teicis: "Daiļa, manu meitiņ, ko tu vēlies, lai tev pārvestu no svešuma?"

"Tēt, pārnes man baltu rozi, vairāk nekā negribu."

"Labi, meitiņ! Apkop tik čakli sētas soli, balta roze būs!" Tēvs aizjājis. Projām jājot, izjājis labi uz garā ceļa, bet atpakaļ jājot apmaldījies lielā mežā. Samaldījies trīs dienas, trīs naktis, ne ēdis, ne dzēris, ne gulējis. Trešā dienā ap vakara laiku uzgājis meža vidū staltu pili. Nu, zināms, tūlin ievietojis savu zirgu kādā nojumā, pametis ēst un pats iegājis pilī atpūsties. Bet brīnumi! pilī viss bijis pa pilnam ko ēst, ko dzert; tik nevienas dzīvas dvēselītes nekur nepamanījis.

"Lai, lai!" saimnieks domājis, "paēdīšu, nodzeršos, apkopšu savu zirgu un tad likšos mierīgi vislepnākajā pils istabā gulēt." Labi izgulējies itin žirgts. Bet pieceldamies tas pamanījis,

ka, pa nakti pie paša loga izaugusi balta roze ar košu ziedu galā. Saimnieks tūlin atminējies, ko Daiļai apsolījis, un tādēļ tecējis rozi noplūkt. Bet tai pašā acumirklī liels lācis ar kroni galvā iznācis no meža un uzsaucis: "Kā tu iedrošinājies manu rozi noplūkt? Tagad tev jāmirst!"

"Ai, lācīti, neesi tik dusmīgs; es jau plūcu šo rozi savai meitiņai Daiļai."

"Labi, labi; apsolies man rītu no laba prāta atvest Daiļu par līgavu, tad jauna nedarīšu."

Neko darīt, bijis jāapsolās.

Lācis nu izvedis saimnieku no meža un solījies līdz rītam turpat pagaidīt savu apsolīto līgavu.

Otrā dienā Daiļa nonākusi pie lāča. Lācis to pārvedis staltajā pilī. Tur Daiļai netrūcis nekā..

Bet vienu dienu lācis pārnesis Daiļai ziņu, ka viņas tēvs slims. Daiļa tūlin sākusi raudāt un vēlējusies tēvu redzēt. Lācis to apmierinājis sacīdams: "Neraudi, citurīt tu būsi pie tēva. Še tev šis mans gredzens, noliec to pagalvī un miedzies tik cieti, tad būs labi. Palieci arī kājgalā šo trauciņu, tur iekšā putnu piens. Iedod pienu slimajam, gan atveseļosies."

Daiļa, tā darījusi. Un re, no rīta atmožoties, tā vis nebijusi vairs staltajā pilī, bet pie slimā tēva. Pa nakti, ne manot, ne zinot, gultiņa bij aiznesusi Daiļu tēva istabā. Tēvs ļoti priecājies un tūlin iedzēris putnu pienu, caur ko uz ātru roku jau palicis drusku labāks. Daila sakopusi slimo trīs nedēļas. Trešās nedēļas beigās putnu piens izbeidzies un tēvs nu bijis pilnīgi vesels.

Daiļai gan vēl ticies palikt pie tēva kādas nedēļas, bet ilgāk nedabūjusi. Tai parādījies sapņos, ka viņas lācis nomiris un ka jāsteidzoties uz bērēm.

Nākošā naktī tā nolikusi atkal gredzenu pagalvī un aizmigusi. No rīta tā atradusies staltajā pili. Līdz ko nu uzcēlusies, te atvērušās durvis un slaiks princis ienācis istabā sacīdams: "Daiļa, mana līgaviņa, tas labi, ka atnāci. Tu redzi, kas no tava lāča nu iznācis. Es nebiju vis lācis, bet tik biju noburts uz kādu laiku par lāci. Aizvakar mans laiks beidzās un nu esmu cilvēks. Šī pils pieder man. Apraksim papriekšu manu veco lāča kažoku un tad iesim tavam tēvam paziņot, ka tam jānāk uz mūsu kāzām."

Piezīme. Daiļa gan neizklausās tautas tradiciju vārds. P. Š.