5. A. 425 C. L. Ozols Līvbērzē. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz dzīvoja viens ķēniņš ar savu sievu un vienu meitu. Pēc kāda laika viņa sieva nomira. Ķēniņš apprecēja citu sievu; kuŗai jau bija meita. Viņas meita nebija tik skaisti ģērbusies kā ķēniņa. meita, tādēļ viņa Ķēniņa meitu ļoti apskauda.

Drīz ķēniņš aizbrauca ar saviem ļaudim kaŗā. Mājās palika tikai pamāte, tās meita un ķēniņa meita. Pamāte nu atņēma ķēniņa meitai visas viņas drēbes, un vienu pašu lika kalpam aizvest uz mežu un tur nokaut. Bet kalps nonācis mežā, iežēlojās par sava kunga meitu, atstāja dzīvu un palaida mežā, tikai pieteikdams, lai viņa uz pili atpakaļ vairs nenāk, jo tad viņam klāsies slikti.

Meitene nezinādama, kurp iet, gāja arvienu dziļāki mežā iekšā. Paskatījusies uz augšu, tā ieraudzīja, ka viņai līdzi nāk tas mazais putniņš, kas tai bija mājās, un kuŗš mācēja runāt. Piepēži tā atcerējās, ka viņa ir aizmirsusi istabā uz loga aiz puķu podiņa savu zelta gredzentiņu, vienīgo mantu, ko pamāte nebija atņēmusi. Meitene sāka raudāt, bet putniņš to mierināja un teica, lai neraudot, ka viņš gredzentiņu atnesīšot, tikai lai neejot prom no šīs vietas. Meitene tā arī darīja. Kad viņa bija jau kādu laiku sēdējusi, tā izdzirda aiz sevis troksni.

Atskatījusies, tā ieraudzīja vairāk lāču nākam, no kuŗiem vienam bija zelta vaiņags galvā. Meitene gribēja bēgt, bet atcerējusies putniņam doto solījumu, tā palika sēžot. Lāči pienāca klāt un pirmais tai bargi jautāja: "Ko tu te meklē un kas tevi te atveda?" .

Tad meitene tam visu izstāstīja, kas viņa ir un kā viņa te nokļuvusi. Tad lācis sacīja: "Ja tu esi ķēniņa meita, tad tev vajaga būt mazam zelta gredzentiņam. Ja tev tāda nebūs, tad es tevi saplosīšu, par to ka esi stāstījusi netaisnību."

Meitene satrūkās, jo viņa zināja, ka gredzena tai nav klātu. Tikko lācis gribēja tai pieskarties, tai iekrita klēpī mazais zelta gredzentiņš, kuŗu putniņš pašulaik bija atnesis. Ķēniņa meita parādīja mazo gredzentiņu un nu lācis atzina viņu par īstu ķēniņa. meitu, un paņēma līdz uz savu pili.

Ilgu laiku nodzīvojusi, tā sāka domāt arī par savu tēvu. Tad viņa dabūja dzirdēt, ka tēvs esot jau no kaŗa mājās. Viņa lūdza lāci, lai atlaiž to uz mājām. Lai gan lācis viņu prom laist negribēja, tomēr viņš beidzot paklausīja viņas lūgumu. Viņš iejūdza ratos skaistākos zirgus, iesēdināja tur ķēniņa meitu un arī pats pavadīja to kādu gabalu. Pēc atvadoties, tas žēli kauca un luncinājās ap meiteni. Ķēniņa meitas sirds iežēlojās, un atvadoties, tā viņu noskūpstīja.

Tanī acumirkli, tikko tas bija noticis, lielais lācis pārvērtās par skaistu princi, un citi lāči par viņa kalpiem. Nu viņš bija ļoti pateicīgs ķēniņa meitai par to, ka tā bija viņu izglābusi no apburšanas. Tūlin viņš sēdās ratos tai līdzās un brauca uz pili, lai prasītu pēc viņas rokas.

Atbraukusi uz pili, meita izstāstīja visu savam tēvam, ko pamāte tai bija darījusi. Tēvs bija ļoti sadusmots un padzina pamāti ar visu savu meitu no pils. Drīz pēc tam tika svinētas ķēniņa meitas kāzas ar jauno princi. Un viņi dzīvoja laimīgi līdz šai dienai.