1. A. 425 C. Vulfs Ūziņos. LP, IV, 43.

Vienai sievai piedzimst meitiņa; bet bērns jau no pirmās dienas ļoti nemierīgs: brēc un kliedz vienā mukā. Iesākumā sieva neko - klusina un paciešas, bet otrā, trešā nedēļā nevar vairs izturēt - apnīkst jau arī cilvēks. Dusmās tā iesaucas: "Kaut tevi vilks parautu, tādu bļāvēju!"

Un tūlin no meža atskrien vilks pie bērna šūpļa ar zelta ābolu mutē; sacīdams: "Še; meitiņ, zelta ābols: glabā viņu, kamēr nākšu atprasīt!

Māte ieliek ābolu šūpļa pagalvī un, re, bērns tūdaliņ apstājas brēkt, arī vēlāk ne balss nedzirdēja, cik kluss.

Paiet daži gadi. Meitene sāk jau visu saprast; un māte nu izstāsta, kā toreiz ar ābolu gadījies, pieteic arī, lai glabājot zelta ābolu labi cieti, lai nepazaudējot. Bet meitene lūdz drošības labad iešūt viņai ābolu lindraku vīlē, tad nevarēšot pazust. Māte iešuj. Paiet atkal gadi. Meitene nu jau pieaugusi lielcilvēku kārtā.

Te vienu dienu ienāk istabā toreizējais vilks, atprasīdams zelta ābolu. Meita izārda vīli un atdod ābolu tādu pašu, kā bijis. Vilks iedod meitai citu ābolu vietā un tad nosviež vilka kažoku, ātri palikdama par staltu princi. Meita, to redzēdama, dikti saraujas; bet princis mierina: "Nebaidies -- no šīs dienas būsi mana līgava! Vēl gan man pieci gadi vajaga būt par vilku apburtam, bet nekas - tie pāries ātri."

Kamēr šie tur runā, māte iedomājas: "Kādēļ tad vēl pieci gadi par vilku skraidīt, pag, pag, sadedzināšu tavu vilka kažoku, nebūs vairs ko skriet."

Domāts - darīts. Vilka kažoks sadeg rūkdams. Pa to laiku princis, beidzis runāt. meklē savu kažoku: nav vairs - sadedzis. "Vai! ko nu esat izdarījuši!" princis žēlojas, "jūs iegrūdāt mani uz visu mūžu nelaimē, jo nu vairs nevaru nekad tapt par cilvēku!"

To sacījis, princis nozūd.