2. A. 425 C. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, II, 18.

Reiz kādam saimniekam bijušas divas meitas. Vienai meitai tēvs apsolījis zelta lokus, otrai zelta vijoles.

Kūdu rītu tēvs pacēlies labi agri un gājis zelta lokus un zelta vijoles meklēt. No ozola iznācis pelēks vilks un prasījis: "Ko tu laba meklē?"

"Meklēju zelta lokus un zelta vijoles."

"Tās lietas man ir bet ja gribi viņas dabūt, tad apsoli man to atdot, ko mājā iedams vispirms ieraudzīsi."

Labi. Saimnieks nu paņem zelta lokus, zelta vijoles un aiziet. Pret māju nākot, tas domā: "Kaut jele kādu suni vai kaķi vispirms ieraudzītu."

Bet saimniekam nodoms neizdevās. Līdz ko veŗ vārtus vaļā, jaunākā meita pretim: "Tēt, vai dabūji gan zelta lietas?"

Šis gan māj rokām, lai nenāktu, bet tikpat: kas redzēts, tas redzēts.

Otrā rītā pelēkais vilks nosūta citu vilku jaunākai meitai pakaļ. Bet tēvs, māte sagudro, labāk savas maitas vietā iedot rokas meitu. Vilks paņem rokas meitu un saka: "Sēd uz mana pelēkā cundur-pundur-kažoka!"

Vilks aiznesa rokas meitu uz mežu ozolā.

No rīta pelēkais vilks ienes traukā ūdeni, noliek meitai priekšā, lai nomazgātu muti un tad mīļi prasa : "Nu, ko tu mājā būtu darījusi? Kas tev te nekaiš?"

"Kas nu kaiš! Mājā tagad vārītu saimniekam brokastu." "Tad tu neesi viņa jaunākā meita?"

"Ne, jaunāko meitu saimnieks negribēja vilka rīklē grūst, iegrūda mani."

"Kad tu tā runā, tad ej atpakaļ!"

Vilks nu atnes rokas meitu atpakaļ un prasa jaunāko meitu. Ja, ja, tie tev dos gan jaunāko! Iedod gana meiteni.

Vilks paņem gana meiteni un saka: "Sēd uz mana pelēkā cundur-pundur-kažoka!"

Vilks aiznes gana meiteni uz mežu ozolā.

No rīta pelēkais vilks ienes traukā ūdeni, noliek meitai priekšā, lai nomazgātu muti un tad mīļi prasa: "Nu, ko tu mājā būtu darījusi? Kas tev te nekaiš?"

"Kas nu kaiš! Mājā tagad dzītu lopus ganos." "Tad tu neesi saimnieka jaunākā meita?"

"Ne, jaunāko meitu saimnieks negribēja vilka rīklē grūst, iegrūda mani."

"Kad tu tā runā, tad ej atpakaļ"

Vilks nu atnes gana meiteni atpakaļ un tad prasa itin īsi: "Saimnieks, vai dosi savu jaunāko meitu jeb ne? Ja vēl krāpsi, tad tapsi te izputināts!"

Tagad saimniekam gribot negribot jādod īstā. Vilks paņem jaunāko meitu un saka: "Meitiņ, sēd uz mana pelēkā kažociņa, mēs viegli aiziesim!"

Abi aiziet kā vēji uz mežu un nozūd ozolā.

No rīta pelēkais vilks ienes traukā ūdeni, noliek meitai priekšā, lai nomazgātu muti un tad mīļi prasa:. "Nu, ko tu mājā būtu darījusi? Kas tev te nekaiš?"

"Vai, kur man te labi! Mājā tagad taisītu māmiņai gultu!" , "Tad tu esi īstā!"

To sakot, pelēkais vilks paliek par slaiku ķēniņa dēlu un lielais ozols par skaistu pili Viņš apprec saimnieka jaunāko meitu un dzīvo laimīgi.