3. A. 425 C. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, I, 113.

Kādai mātei divas meitas. Jaunākai reiz gadās caur mežu iet, kur satiek vilku. Vilks vairs nelaiž meitu uz māju, liek putru vārīt. Šī izvārās vienu dienu putras - nelaiž, izvārās otru dienu -- nelaiž, izvārās trešo dienu - vēl nelaiž. Tā meita paliek laba laiku mežā pie vilka.

Uz reizi vilks sacīs: "Parītu būs tavai vecākai māsai kāzas. Še tev šie gredzeni, pārej, nosvini kāzas un, tad gredzeni sāk griezties, tad nāc atpakaļ!"

Vilks aiznes meitiņu līdz tēva laukmalai un tad palaiž. Šī nosvin vienu dienu kāzas - gredzeni negriežas, nosvin otru dienu -- gredzeni negriežas, nosvin trešo dienu - gredzeni riņķī vien iet. Aiziet uz mežu, bet vilka nav. Izmeklējas par muļķi palikdama -- kā nav, tā nav. Te beidzot kādā lāmā ieraudzīs šo augšpēdu ūdenī mirkstam. Meita veļ ārā. Izveļ no lāmas - ak tavus brīnumus - vilks pārsprāgst pušu un no ādas izlec slaiks jauneklis. Jauneklis apkampj meitu, sacīdams: "Paldies, ka mani izglābi!" Es biju nolādēts par vilku bet nu caur tevi tiku cilvēks. Nebūtu tu mani tagad izvēlusi, tad dumbrā par vilku sapūtu."

Jauneklis apprec meitu un dzīvo ļoti laimīgi.