4. A. 425 C. 400. L. Ozole Līvbērzē. A. Bērzkalnes krājumā.

Vienam tēvam bijušas trīs meitas, no kuŗām jaunākā tikusi turēta par muļķi, lai gan patiesībā viņa tāda nebijusi. Reiz tēvs aizgājis uz mežu malkā. Sācis vienu koku cirst - te pienāk balts vilciņš un saka: "Kas tev atļāvis manus kokus cirst? Par to tagad tūlin tevi saplosīšu."

Vecītis sāka lūgties: "Mīļo vilciņ, atstāj nu mani šoreiz dzīvu! Man mājās ir trīs meitas, ko tad tās bez manis darīs?"

Vilciņš apsolījās arī viņu nesaplosīt, tik ar to norunu, ja viņš atsūtīs rītu uz mežu vienu no savām meitām. Ja tas netikšot izpildīts, tad vilciņš iziešot pie viņa uz mājām un to saplosīšot.

Pārnācis mājās, vecītis bija ļoti noskumis, jo nezināja, kuŗu meitu dot. Gandrīz vajadzēja dot jaunāko. Tā jau drusku muļķe, un māte mirstot bija pieteikusi, lai viņu sevišķi saudzot. Beidzot tēvs nosprieda, ka sūtīs vecāko.

Otrā rītā vecākā māsa aizgāja uz mežu, baltais vilciņš viņu jau gaidīja. Pievedis viņu pie kāda liela ozola, tas prasīja, ko no šī koka var iztaisīt? Vecākā māsa sacīja, ka no tik žuburaina koka nekā nevar iztaisīt. Dzirdot tādu atbildi, vilciņš sacīja: "Tu neesi tā pareizā, ej uz māju, un lai rītu nāk cita!"

Nākošā dienā ar vidējo māsu. notika gluži taspats, kas ar vecāko.

Trešā dienā gāja uz mežu jaunākā māsa. Uz jautājumu, ko no šī koka var pataisīt, viņa sacīja: "Vai, no šiem maziem zariņiem es varu pataisīt sev galdiņus, gultu un vēl daudz ko citu."

Dzirdēdams šādu atbildi, vilciņš atrod viņu par to īsto, un nu ņem to līdzi uz savu pili. Viņi iegāja dziļi mežā, tad gāja tāļāk pa tumšām alām un pēc nonāca skaistā pilī, kur tos sagaidīja daudz baltu vilku.

Tad notika kāds brīnums. Baltais vilciņš nometa savu balto kažoku, un līdz ar viņu arī visi. citi vilki. Viņu vietā nu bija skaists jauns princis ar saviem pavadoņiem. Kādu laiku nodzīvojusi, jaunākā māsa sāka ilgoties pēc savējiem. Viņā lūdza vilciņu atļaut tai apciemot savu tēvu. Vilciņš arī atļāva, tik noteikdams, ka trešā dienā tai jābūt mājās.

Lai varētu atrast ceļu uz pili atpakaļ, viņš iedeva tai gredzenu, caur kuŗu skatoties tā visu redzēs. Māsām tā paņēma mazas zelta tītaviņas, ratiņu un adāmās adatas ar dziju. Pēc kāda laika viņa nonāca līdz sava tēva mājai. Tēvs un māsas ļoti priecājās, to redzot.

Trīs dienas pagāja nemanot. Jaunākai māsai bija jau laiks domāt par mājās iešanu. Tēvs un māsas to atrunāja, lai taču iet mazu. laiciņu vēlāk. Tikko bija pienācis laiks, kad jaunākai māsai bija jāaiziet, viņai nokrita visas greznās drēbes, tādēļ ka nebija vēl aizgājusi. Nu viņa redzēja, ka ir slikti darījusi, palikdama ilgāki. Viņa paskatījās caur gredzenu un redzēja, ka baltais vilciņš nenāk vairs tai pretī, bet skrien pavisam uz otru pusi.

Nu viņa atvadījās no savējiem un steigšus devās vilciņam pakaļ, skatīdamās caur gredzenu. Vilciņš gāja arvienu tālāk. Viņa skrēja dienu un nakti, nemaz neievērodama ceļa grūtības. Šad tad viņa paskatījās caur gredzenu un redzēja, ka vilciņś ir paņēmis citu sievu un viņu vairs nemaz nemeklē. Tā bija auna sieviete.

Reiz viņa iemeta visu ļaužu baltos kažokus ugunī, un nu viņi nevarēja vairs nekad palikt par vilkiem. Viņa nosīkuma redzēdama, ka vilciņam tik slikti klājas. Vienumēr paskatīdamās caur gredzenu, tā skrēja pilij arvienu tuvāki.

Pēc kāda laika tā nokļuva līdz pilij. Tās drēbes bija saplēstas un viņa izskatījās kā ubadze. Iegājusi pils pagalmā, tā paņēma mazo zelta ratiņu, kas tūlin pārvērtās par lielu, viņa sāka vērpt dziju un dziedāt. Tagadējā vilciņa sieva, ieraudzījusi skaisto ratiņu, nosūtīja lejā kalpu. lai apprasās, cik tas maksā. Atgriezies kalps tai pateica, ka ubadze par naudu ratiņu nepārdodot bet tikai tad, ja viņa drīkst vienu nakti pārgulēt pie pilskunga. No sākuma viņa uztraucās par to, kā nu ubadze var tā kaut ko paģērēt. Redzēdama, ka citādi viņa ratiņu nedabūs, tā tomēr to apsolīja un lika kalpam pieliet pie dzēriena, ko tas nes vakarā kungam, miega zāles.

Vēlu vakarā ubadze tika ielaista pilskunga guļamā istabā. Palikusi viena, tā sāka runāt ar baltu vilciņu, bet tas nekā nedzirdēja. Visu nakti viņa uzsāka sarunas, bet atbildes nedabūja un no rīta aizgāja nekā nepanākusi.

Otrā dienā tā atkal sēdēja pils pagalmā un tina uz zelta tītaviņām dziju. Arī šīs pilskundzei iegribējās, bet atlīdzība tika prasīta tāpati. Arī šoreiz ubadzi ielaida vakarā guļamā istabā. T ka pilskungam bija atkal iedotas miega zāles, tad viņš neko nedzirdēja.

Trešā dienā ubadze sēdēja pagalmā, dziedāja un adīja ar zelta adatām. Kalps tika atkal pie tās nosūtīts, lai apprasītos par cenu, bet atbilde bija tāpati, kas jau agrāk. Pilskundze nevarēja saprast, kādēļ gan tā ubadze tieši tā kaut ko prasa. Lai gan vīrs ļoti slikti jutās no dzertām miegu zālēm, tomēr tā gribēja dabūt zelta adatas. Un lai tās dabūtu, tad viņa arī šoreiz nosprieda vīru iemidzināt. Kalps, kuŗam tas tika uzticēts izdarīt, ļoti mīlēja savu kungu. Viņam bija tā žēl, jo kungs jau šodien bija gluži slims. Tādēļ viņš visu izstāstīja pilskungam, kuŗš to pamācīja, lai vakarā nesto dzērienu ielej zābakā, tad viņa sieva domās, ka viņš to izdzēris. Sulainis tā arī izdarīja. Vakarā ubadzi ielaida atkal kunga guļamā istabā. Nometusies pie gultas ceļos, tā lūdzās, lai taču baltais vilciņš pamostas. tālāk tā lūdza piedošanu, ka nebija klausījusi laikā pārnākt. Tomēr tūlin vilciņš tai neatbildēja. Tikai uz rīta pusi, tas parādīja, ka viņš ir visu dzirdējis. Jaunākā māsa nu ir ļoti laimīga un izstāsta visu, ko tā caur gredzenu redzējusi, un arī to, ka viņa jau ir te trešo nakti.

Pilskungs, dabūdams visu zināt par savu tagadējo sievu, piedeva jaunākai māsai un lika tai līdz zināmam laikam noslēpties, un lai tā nevienam nekā nesaka.

Otrā dienā tas sarīkoja dzīres un sasauca visus sava apgabala padoma devējus. Kad visi jau bija ap galdu, tas teica, ka tam esot kaut kas ko apspriest. Viņa sieva bija ļoti nemierā, ka tas ar savām prātīgām runām visu jautrību izjauc. Redzēdams sievas nepacietību, tas teica: "Nu tad dod tu savu spriedumu! Reiz man bija mantu noliktavai atslēga, kuŗa ļoti labi slēdza. Tad man viņa pazuda, un es uztaisīju jaunu, kuŗa vairs labi neslēdza. Tagad esmu atradis savu veco atslēgu. Nu dod man padomu, kuŗu lai es lietoju: atrasto, jeb to jauno?"

Bez tālākas domāšanas sieva tam teica : "Nu, katrā ziņā atrasto, jo tā tev labāki slēdz."

"Nu tad lūdzu piecelies un ej kukņā, jo tā tu pati esi nolēmusi. Lūk, tur nāk mana pirmā sieva, kuŗu esmu atradis. 'Tā bija daudz labāka kā tu."

Pie šiem vārdiem sulainis ielaida zālē jaunāko māsu grezni ģērbtu. Tā nosēdās pie galda aizgājējas vietā un palika par nama māti. Bet tai otrai bija jāstrādā kukņā un neviens vairs viņas neievēroja.