5. A. 425 G. 400. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 67g. vecas Annas Rudzītes Smiltenē.

Vienam ķēnīnam bīsi varen smuka meita. Reiz ķēnīc ar meitu braucis caur mežu, šiem pretī iznācis pūķis un prasīš, lai atdodot šim meitu. iēnīc nu vais nezināš, ko iesākt un ko darīt. Bet te - kur gadījies, kur ne - izlecis lielc balts vilks, paķēris ķēnīna meitu un iebēdzis mežā.

Vilks aiznesis princesi uz savu alu un šī nu dzīvāsi pie vilka. Pa nakti vilks pārvērties par cilvēku un pa dienu akal palicies atpakaļ par baltu vilku. Princese dzīvāsi pie vilka un šai gāš labi. Viņi dzīvāši, dzīvāši un sadzīvāši jau trīs dēlus. Bet princesei jau viemē gribējies tikt uz māju un šī viemē lūgusies, lai vilks laižot šo pasērsties pie vecākiem. Vilks no iesākuma negribēš par to nemaz ar dzirdēt. Bet ka princese viemē lūgusies, ta vilks pēdīgi ar šai atvēlēš, Iai ar' aizejot pasērsties, bet piesacīs, lai šī pēc trīs die nām esot akal apakaļ pie šā, un ja šī tad vais nebūšot apakaļ, ta šis būšot šo aizmirsis un vais nepazīšot.

Princese aizgāsi pasērst pie saviem vecākiem. Bet šī netikusi noteiktā dienā apakaļ. Ka ši aizgāsi apakaļ, ta baltais vilks jau bīš sen sameklēš citu sievu un dzīvāš ar šo un vecās sievas (princeses) vairs nepazinis. Princese nu gāsi prom. Pa ceļam šī iegriezusies pie zeltkaļa un pastellēsi sev zelta ratiņu. Ka ratīc bīš gataus, ta princese par to atdevusi zeltkaļam savu vecāko dēlu. Ta princese akal pastellēsi zelta krēslu, un par to atdevusi zeltkaļam vidējo puiku. Ta pastellēsi vēl zelta tītavas, un par tām atdevusi zeltkaļam visjaunāko dēlu. Nu šī paņēmusi visas tās mantas līdz, aizgāsi uz vilka alu un alas priekšā sākusi vērpt.

Jaunā sieva skatīsies, ko skatīsies, un tā prasīsi princesei, lai atdodot šai ratīnu. Ja, to varot gan, bet par to šai (jaunai sievai) jālaižot šai (princesei) pārgulēt zem šās vīra gultas trīs naktis. Ja šī tā esot ar mieru, ta šī (princese) šai (jaunai sievai) atdošot ratīnu. Jaunā sieva bīsi tā ar mieru un princese šai atdevusi ratīnu.

Vakarā nu princese palīdusi zem vilka gultas, un ka jaunā sieva jau gulēsi, tā sākusi ar vilku runāties un stāstīt šim, ka šī ir šā īstā sieva un ka šī grib akal apakaļ pie šā. Bet vilks gulēš kā nosists un ne vārdiņa nedzirdēš, ko princese šim stāsta, jo jaunā sieva bīsi šim vakarā pie ēdiena pielēsi miega zāles. Tāpatās princesei izgāš otro un trešo nakti.

Nu akal jaunā sieva pŗasīsi princesei, lai atdodot šai zelta krēslu. Ja, princese bīsi ar mieru, ja vie šī (jaunā sieva) laižot šai (princesei) trīs naktis pārgulēt zem šās vīra gultas. Jaunā sieva bīsi ar mieru un princese atdevusi šai zelta krēslu. Bei jaunā sieva bīsi akal piemaisīsi pie ēdiena miega zāles un vilks gulēš kā nosists un nekā nedzirdēš, ko princese runā. Pagāš visas trīs naktis un princese nedabūsi un nedabūsi ar vilku izrunāties.

Bet jaunai sievai iepatikušās arī tītavīnas un šī nu prasīsi princesei, lai atdodot šai tītavīnas ar'. Princese atdevusi tītavīnas jaunai sievai, un par to šī atvēlēsi princesei vē trīs naktis pārgulēt zem vilka gultas. Princese gulēsi zem vilka gultas un akal šim stāstīsi, kas šī tāda ir, un kāpēc šur atnākusi. Bet vilks gulēš un nekā nedzirdēš, jo šo jaunā sieva bīsi aka1 piedzirdīsi ar miega zālēm. Otru nakti akal princese gulēsi zem gultas un runāsi, bet vilks nekā neatbildēš un tik gulēš.

Ka nu vilks no rītīna cēlies aukšā, ta sulainis šim stāstīš, ka šā pagultē vienc pa naktim runājot, un vai šis ko esat dzirdēš. Vilks atbildēš, ka šis nekā nēsot dzirdēš. Nu vilks nodomāš, ka būšot jāuzmana, vai nākti akal kāds nerunāšot. Vakarā vilks gāš gulēt un neņēmis ne skripatiņas ēdiena mutē, ne pilītes dzēriena un tāpatās neēdis apgulies. Kā ta, nakti aka1 princese sākusi runāt un stāstīt, kas šī tāda ir. Nu vilks dzirdēš un abi sākuši runāties. Princese šim stāstīsi, kā viss bīš, kā šā trīs dēli esot pie zeltkaļa, un cik šai (princesei) esot šā (vilka) žēl. Nu vilkam ar palicis princeses žēli un abi sākuši. gūdrēt, kā tikt no jaunās sievas vaļā. Gūdrēši, gūdrēši, bet nekā tāda lādzīga nevarējuši izgūdrēt. Pēdīgi nu vilks kaut ko sagūdrēš un sacīš princesei, lai nebēdājot. šis izdarīšot un viss akal būšot labi.

Nu vilks saaicināš savus draugus un sacīš, ka šim vaigot padoma. Šim, lūk, esot noticies tā. Bīsi veca atslēga un tā varen labi slēgusi, bet atslēga ņēmusi un pazudusi. Šis licis nokalt jaunu atslēgu, un ka tā bīsi gatava, ta atradis akal veco atslēgu. Kuŗu atslēgu nu lai šis tagadītās brūķējot, jauno vai veco?

Jaunā sieva ar bīsi tur un šī pati pirmā sacīsi: "Kā? Brūķē vie veco, ka tā bi laba, un jauno pakar vadzī, lai stāv notes brīžam 1"

Vilka draugi ar tāpatēm sacīši. 'Ta nu vilks sacīš jaunai sievai: "Mam bija veca sieva un to es biju piemirsis, un ka viņa atnāca apakaļ, ta es šās vairs nepazinu un paņēmu tevi par jauno sievu. Nu es savu veco sievu akal pazinu un viņa nāks apakaļ pie manis, jo tu pati tā nospriedi, ka vecai ir priekšroka!"

Nu vilks paņēmis akal savu veco sievu apakaļ un jaunā aizgāsi. Vienu laicīnu šie abi dzīvāši laimīgi un ta vilks sacīš princesei: "Aizej mežā un nogriez sērmūkšļa kūju!"

Princese aizgāši uz mežu un nogriezusi sērmūkšļa kūju. Ta vilks akal šai sacīš: ;,Sit man trīs reiz ar kūju šķērsām pā muguru!"

Princese negribēsi sist un sacīsi, ka šai esot žēli sist. Bet vilks pastāvēš uz sava un tik sacīš, lai sitot, ka tur neesot nekā ko žēlot. Nu princese pēdīgi situsi ar. Kā šī iesitusi, tā vilks tūlītās palicies par ķēnīnu un apbūrums šim izbeidzies. Viņi abi bīši varen laimīgi un gāši prom uz savu puli. Tur nu viņi dzīvāši laimīgi.