6. A. 425 C. 400. Fr. Fišers Krūtē, Lejas Kurzemē. LP, VII. I, 916 (2).

Reiz vienai mātei bijis neklausīgs dēls. Māte sadusmojusies teikusi: "Kaut tu par vilteku paliktu!'`

Un patiesi! - trešā dienā dēls aizskrējis par vilteku (vilkaci) no mājām. Pēc neilga laika atkal gan pārnācis, bet nekāds īsts cilvēks vairs nebijis. Pa dienu bijis vilteka, pa nakti cilvēks.

Dēls izaudzis liels un pienācis jau laiks precēties. Naktīs gar meitām staigādams, bijis ielūkojis skaistu meitu: šī arī viņu. Bet kā nu saprecēties? Pa dienu vilteka, pa nakti cilvēks. Domājis, domājis - sācis mātei sūdzēties par likteni. Māte tad sākusi vienmēr Dievu lūgt, lai - ja vairāk ne - viņas dēlu tāmēr atlaistu arī dienā par cilvēku, kamēr salaulā un kāzas nosvin. Dievs paklausījis, ko lūgusi, atlaidis dēlu par cilvēku, kamēr kāzas svinējuši. Bet pēc kāzām bija jābūt atkal dienu viltekai, nakti cilvēkam. ,

Kādu nakti jaunā sieva viņam vaicājusi : "Kur tu pa dienu paliec ?"

Vīrs atņurdējis: "Nu, ja tu nevienam nestāstītu un, Dievu piesaukdama, apzvērētu muti nepalaist, tad pastāstītu tev ātrāk nē."

Sieva nodievojusies: neteikt ne cālītim - lai sakot! Šis teicis: "Nu labi, tad klausies! Es esmu vilteka pa dienu; tikai nakti esmu cilvēks."

Bet tas jau sen zināms: sievās ir daudzrunātājas un šī nebija ne par naga melnumu labāka. Vienu svētvakaru pirtī ar citām sievām pērdamās, par vīriem runādamas, sāks tikai šī arī par savu vīru regas stāstīt, cik labs. cik saticīgs - ko neko.

Kā šī tur nu stāstīs, tā viena sieva ievaicājusies: "Bet kur tad tavs vīrs pa dienām novazājas, ka nekad neredz?"

Ā! vai tad tu nezini? Viņš jau pa dienu vilteka, pa nakti "

cilvēks!" Šos vārdus vilteka, patlaban mājā nākdams, gar pirti gaŗām iedams, bija noklausījies un tā vairāk nekā - aizskrējis projām un nekad nenācis uz šo pusi atpakaļ. Lai dzīvo sieva viena pati, kad nejēdz vīra noslēpumus pieglabāt!

Bet sievai palikuši divi puišēļi. Tos nu audzinājusi viena pati un arvienu ilgojusies pēc zudušā vīra. Sērojusi, sērojusi -beidzot pārdevusi abus puisēnus vienam tirgotājam, nopirkusi par vienu puišeļa naudu zelta ratiņu, par otra puisēna naudu zelta tītavas un aizgājusi pasaulē zudušo vīru meklēt, Gājusi prašinādama vienam, otram, vai nezinot, kur viņas vīrs sameklējams'.' Visi atteikuši: nezinot. Tikai viens vienīgs pasacījis: vīrs kopš tik un tik gadiem mītot tai un tai namā un esot iedzīvojies par lielu lielo kungu.

Tad viņa vakarā nogājusi pie tā nama, nostājusies pie vīra loga, vērpusi žigli, naigi ar zelta ratiņu. Nama kundze - viņas vīra otra sieva, ko šeit atnākdams bij apņēmis - ieraudzījusi tādu nabaģi ar zelta ratiņu vērpjam, atvērusi logu, vaicādama: "Cik gribi par to zelta ratiņu?"

"Nekā cita, kā pie tava vīra nakti izgulēties."

Labi! šī mierā paņēmusi zelta ratiņu, lai iet, guļ! Bet nama kundze tomēr pateikusi paslepen sulainim, lai šovakar kungam, gulēt ejot, dzēriena vietā iedodot miega zāles. Labi! sulainis iedevis. Kad nu kungs bijis aizmidzis, tad nabaģi (īsto sievu) pieguldinājuši tam klāt. Nabaģe pagulējusi, pagulējusi - daudzinājusi nopūzdamās: "Ai, manu balto vilciņu, balto vilciņu! Meklēju tevi, taujāju tevi, izdevu abus dēliņus, meklēdama tevi!"

Bet kungs, miega zāles sadzēries, nedzirdējis nekā; tikai sulainis, tas noklausījies visu.

Otrā rītā, kad nabaģe bija aizgājusi, sulainis iegājis kunga istabā, padevis labrītu un teicis: "Ai, kungs, kas pie jums izgājušā naktī gulēja!"

"Kas tad?"

"Veca nabaģe! " Gulēdama viņa vēl daudzināja nopūzdamās:

"Ai, manu balto vilciņu, balto vilciņu! Meklēju tevi, taujāju tevi, izdevu abus dēliņus, meklēdama tevi."

"Kā tad es nemanīju?" ,

"Jūsu sieva lika man iedot jums miega zāles, tādēļ nekā nemanījāt."

Kungs teica: .,Labi! ja vakarā tev atkal liek tā darīt, tad ielej miega zāles manā zābakā, tā ka neviens to nemanītu."

Atkal vakaram metoties, nabaģe otrreiz piegājusi pie vīra loga un tinusi savērptās dzijas uz zelta tītavām. Nama kundze, to redzēdama, atkal pavērusi logu, vaicādama: "Nabaģe, cik gribi par tām zelta tītavām?"

"Vienu nakti pie tava vīra izgulēties!"

Šī mierā: paņēmusi zelta tītavas, lai guļ. Bet sulainim paslepus pieteikusi kungam atkal miega zāles iedot. Tomēr sulainis darījis kā kungs bija mācījis: paslepus ielējis miega zāles zābakā. Kad nu nabaģe, pie kunga gulēdama, ieteikusies: "Ai, manu balto vilciņu! meklēju tevi, taujāju tevi, izdevu abus dēliņus meklēdama tevi!" - tad kungs tūlin sadzirdējis, noprazdams, ka tā viņa īstā (pirmā) sieva. Raudādams viņš kritis tai gar kaklu un vēl tai pašā naktī abi divi aizbēguši, paslēpušies pilsētā.

Bet jau otrā rītā dabūjuši dzirdēt, ka vira otra sieva ātrās dusmās nomirusi. Gājuši abi raudzīt, vai tas tiesa. Iegājuši namā - ir gan taisnība, atradis otru sievu gultā aizvērtām acim guļam. Paglabājuši mirušo un nu dzīvojis tai pašā namā ar pirmo sievu laimīgi jo laimīgi.

Bet reiz kungs ar sievu lielā tirgus dienā gājuši pastaigāties pa pilsētu. Te piepēži ieraudzījuši tirgus laukumā divi puisēnus par vergiem pārdotus. Tie bijuši viltekas dēlēni. Tēvs viņus nepazinis vairs, bet māte, līdz ko ieraudzījusi, kritusi puisēniem gar kaklu: "Mani dēliņi, mani dēliņi! Es jūs pārdevu, lai zelta ratiņu, zelta tītavas pirktu, lai tēvu meklētu. Nu atradu tēvu atradu jūs!"

Tad tēvs atpircis abus puisēnus un dzīvojis laimīgi. Bet sieva daudzreiz gan taujājusi: "Kā tu patiki no viltekas ligas vaļā?" Šis neteicis. Tad, kad vecuma galā taisījies mirt, tad gan esot pateicis sievai: "No viltekas ligas tā tiku vaļā: viens burvis ar vārdotu ūdeni man atņēma."