1. A. 425 C. P. Šmits no P. Zeltiņas Rigā.

Vienam tēvam bijušas trīs meitas. Kad nu viņš reiz taisījies uz pilsētu braukt, tad viņš tām prasījis, kādu dāvanu katra vēloties. Vecākā meita vēlējusies drēbes, vidējā kurpes, bet jaunākā prasījusi tik vienu sārtu rozes ziedu. Pilsētā tēvs gan nopircis drēbes un kurpes, bet nevarējis tomēr atrast sārto rožu ziedu. Jau uz māju braucot ārpus pilsētas, viņš piepēži ieraudzījis vienā lielā dārzā vienu rožu krūmu ar vienu pašu skaistu sārtu ziedu. Gribēdams to rozi pirkt, tēvs iegājis dārzā un izstaigājis arī pa dārza māju, bet neatradis neviena cilvēka. Nevarēdams ilgi gaidīt, tēvs norāvis sārto rozi, domādams par to aizmaksāt, ja satiktu mājas īpašnieku. Bet tikko viņš rozi norāvis, tūlin ieraudzījis nākam vienu briesmīgu zvēru, kas sacījis: "Kam tu to rozi norāvi? Tā bija cilvēka galva un par to tev visu mūžu būs jāpaliek še."

Tēvs atbild: "Man jau tās rozes nevajadzēja, bet to vēlējas mana jaunākā meita. Tā kā citur tādas rozes nevarēju dabūt un šeit arī neviena cilvēka neredzēju, tad to norāvu."

"Nu tad labi!" zvērs atbild, "Es tevi atlaižu, bet tu brauc uz māju un ved savu jaunāko meitu šurp. Tai būs tad jāpaliek še tavā vietā."

Tēvs nu braucis raudādams uz māju, izdalījis savām meitām dāvanas un izstāstījis arī briesmīgo atgadījumu ar rozi. Bet tēvam par brīnumiem jaunākā meita nemaz nebēdājusies un tikai atteikusi: "Kad jābrauc, tad jābrauc!"

Meita nu arī aizbraukusi uz minēto dārzu, palikusi pie briesmīgā zvēra uz dzīvi un ar laiku gluži labi ar to apradusi. Meita nu bijusi zvēra mājā par saimnieci, bet zvērs no viņas nekā vairāk neprasījis, tikai kādreiz lūdzis, lai viņu noskūpstot. Meita tomēr no tā allaž izvairījusies. Pēc kāda laika meita lūgusi, lai viņu atlaižot apmeklēt savu tēvu un māsas. Zvērs to arī atļāvis un projām braucot dāvinājis tai gredzenu ar pulksteņu, kur bijusi arī kāda zīme, kad viņai tūlin jānāk atpakaļ. Ja viņa nenākšot, tad viņam klāšoties ļoti slikti.

Meita arī aizgājusi un pēc noteiktās zīmes gribējusi tūlin griezties atpakaļ, bet tēvs ar māsām to pārrunājuši, lai vēl kādu laiciņu paliekot. Meita gan negribējusi palikt, bet projām arī nevarējusi tikt. Drīz pēc tam viņa nu atkal steigusies uz savu zvēru. Pa dārza vārtiem ieejot, viņa jau ieraudzījusi zvēru zemē guļam. Tuvāki to apskatot, viņa arī redzējusi, ka zvērs jau pagalam. Meitai nu palicis ļoti žēl, ka nav atgriezusies noteiktā laikā. Lielā žēlumā viņa to noskūpstījusi. Te uz reiz zvērs atdzīvojies, viņam nokritusi zvēra āda, no kuŗas iznācis skaists jauneklis, kas teicis: "Nu mana burvība ir atņemta!"

Meita nu apprecējusies ar skaisto jaunekli un dzīvojusi laimīga.